Ja āda vai gļotāda iegūst zilganu nokrāsu, tas var būt signāls, ka organismā trūkst skābekļa. Šo stāvokli dēvē par cianozi, un tas var būt kā īslaicīgs un nekaitīgs, tā liecināt par nopietnām elpošanas, sirds vai asinsrites sistēmas problēmām, tāpēc ir svarīgi to atpazīt un savlaicīgi ārstēt. Kādas pazīmes var signalizēt par cianozi, kāpēc tā rodas un kā to ārstēt? Uzzini svarīgāko šajā rakstā!

Kas ir cianoze: simptomi un cēloņi

Cianoze ir medicīnisks stāvoklis, ko raksturo zilgani violeta ādas un / vai gļotādas nokrāsa. Tā rodas, asinīs palielinoties reducētā jeb ar skābekli nabadzīgā hemoglobīna daudzumam. Atkarībā no izpausmēm izšķir trīs cianozes tipus.

Centrālā cianoze

Centrālā cianoze skar visu ķermeni un ir saistīta ar samazinātu skābekļa līmeni asinīs. Šo stāvokli var atpazīt pēc zilganas nokrāsas mutes gļotādas, mēles, smaganām, lūpām, ādu ap muti. Kā papildu simptomi var tikt novēroti apgrūtināta elpošana, reibonis, klepus vai sēkšana.

Centrālā cianoze var liecināt par nopietniem elpošanas, sirds vai asinsrites sistēmas traucējumiem. Tas ir bīstams signāls, jo norāda uz vispārēju skābekļa deficītu organismā, tāpēc centrālās cianozes gadījumā nepieciešama tūlītēja medicīniskā palīdzība, lai noteiktu cēloni un uzsāktu atbilstošu ārstēšanu.

Centrālo cianozi var izraisīt:

• elpošanas sistēmas problēmas, piemēram, astma, pneimonija vai svešķermenis elpceļos, kas apgrūtina skābekļa piegādi asinīm;
• sirds slimības, iedzimti sirds defekti (piemēram, Fallo tetrāde), sirds mazspēja vai sirdsdarbības apstāšanās;
• asins slimības: hemoglobīna patoloģiskas pārmaiņas, piemēram, methemoglobīnēmija – stāvoklis, kad hemoglobīns nevar nodot skābekli audiem, kas var būt saistīta ar saindēšanos ar noteiktiem medikamentiem;
• citi cēloņi: atrašanās augstumā, kurā ir samazināts gaisa spiediens un skābekļa koncentrācija, elpošanas ceļu, piemēram, balsenes vai trahejas, aizsprostojumi.

Perifērā cianoze

Foto: Shutterstock.com

Perifērā cianoze rodas galvenokārt ekstremitātēs un ir saistīta ar lokāliem asinsrites traucējumiem. Tās gadījumā zilgana nokrāsa novērojama uz rokām, kājām un pirkstiem, ko izraisa nepietiekama skābekļa piegāde uz šīm ķermeņa daļām. Papildus zilganas nokrāsas ādai pacients var novērot nejutīgumu, tirpšanu vai aukstuma sajūtu ekstremitātēs, kā arī smaguma sajūtu kājās vai rokās. Parasti perifērā cianoze pati par sevi nav dzīvībai bīstama, ja vien tā nav kādas smagas slimības, piemēram, sirds mazspējas, dziļo vēnu trombozes, simptoms.

Perifērā cianoze var būt gan pārejoša, piemēram, aukstuma ietekmē, gan saistīta ar hroniskām sirds vai asinsrites slimībām. 

Perifēro cianozi var izraisīt:

• vazospazmas jeb asinsvadu sašaurināšanās aukstuma vai stresa ietekmē – izplatīts cianozi izraisošs faktors, kas var samazināt asins piegādi uz ekstremitātēm;
• Reino slimība – hroniska asinsvadu slimība, kad ir apgrūtināta asins plūsma uz ekstremitātēm – roku un kāju pirkstiem, izraisot ādas krāsas izmaiņas (asinsvadiem sašaurinoties, āda pirkstu galos kļūst balta, tad zila, jo audiem pietrūkst skābeklis, tad, asins plūsmai atjaunojoties, āda kļūst sarkana), var parādīties arī pirkstu nejutīgums;
• hipotensija –  zems asins spiediens var samazināt asins plūsmu uz perifēriju;
• hroniska vēnu mazspēja – šī slimība traucē pareizu asins atgriešanos no apakšējām ekstremitātēm, kas var izraisīt asins stagnāciju un līdz ar to perifēro cianozi. Tas parasti ir saistīts ar vāju vēnu sieniņu vai vārstu darbību;
• sirds mazspēja – sirdij nespējot efektīvi pumpēt asinis, var rasties asins plūsmas traucējumi perifērijā.

Akrocianoze

Akrocianoze parādās distālajās ķermeņa daļās (tālāk no ķermeņa vidusdaļas), piemēram, pirkstu galos un pēdās. Akrocianoze ir normāls fizioloģisks stāvoklis jaundzimušajiem un zīdaiņiem agrīnā vecumā, kas izskaidrojams ar to, ka mazuļu asinsrite vēl pielāgojas dzīvei ārpus dzemdes. Akrocianoze var parādīties aukstumā un pāriet, bērnu sasildot. Akrocianoze jaundzimušajiem ir izplatīta parādība un parasti nav bīstama, taču ir rūpīgi jāseko līdzi, lai pārliecinātos, ka tā nerada nopietnas veselības problēmas.

Diagnostika

Foto: Freepik.com/ freepik

Cianozes diagnostika sākas ar rūpīgu pacienta vēstures izmeklēšanu un simptomu novērtēšanu. Ārsts iegūst informāciju par simptomiem un to iespējamiem izraisītājiem, piemēram, hroniskām slimībām, traumām. Lai noteiktu precīzu diagnozi un identificētu pamatslimību, kas varēja izraisīt cianozi, tiek izmantotas arī šādas izmeklēšanas metodes:

• pulsa oksimetrija – ātrs un neinvazīvs tests, ar kā palīdzību mēra skābekļa koncentrāciju asinīs. Ja skābekļa līmenis ir pazemināts (parasti zem 90%), tas var norādīt uz cianozi;
• asins gāzu analīzes – nosaka skābekļa un oglekļa dioksīda līmeni asinīs, kā arī parciālo spiedienu. Tas ir būtiski, lai novērtētu plaušu funkciju un noteiktu, vai ir elpošanas traucējumi, kas ietekmē skābekļa piegādi ķermenim. Ja skābekļa parciālais spiediens ir zems, tas var norādīt uz cianozi;
• papildu izmeklējumi:

• rentgenogrāfija – ļauj pārbaudīt plaušu un sirds struktūras. To bieži izmanto, lai identificētu plaušu slimības (piemēram, pneimoniju, pleirītu) vai sirds problēmas (piemēram, palielinātu sirdi vai šķidruma uzkrāšanos plaušās), kas var izraisīt cianozi;
• elektrokardiogramma (EKG) – tiek izmantota, lai novērtētu sirds darbību un identificētu sirds ritma traucējumus, kas varēja rezultēties ar cianozi. EKG var palīdzēt atklāt aritmijas, sirds mazspēju vai citus traucējumus, kas ietekmē asinsriti;
• speciālistu konsultācijas – atkarībā no diagnozes var būt nepieciešams saņemt konsultācijas no kardiologa, pulmonologa vai citiem speciālistiem, lai precīzi noteiktu cianozi izraisošo problēmu. Piemēram, ja ir aizdomas par iedzimtiem sirds defektiem, kardiologs var veikt papildu izmeklējumus, piemēram, ehokardiogrāfiju vai sirds kateterizāciju.

Kā ārstēt cianozi?

Cianozes ārstēšana ir atkarīga no tās cēloņa. Tā nav patstāvīga slimība, bet gan simptoms, kas liecina par skābekļa trūkumu asinīs. Tāpēc galvenais mērķis ir atrast un ārstēt pamatproblēmu.

Piemēram, ja cianoze rodas skābekļa deficīta dēļ (pie plaušu slimībām, elpceļu nosprostojuma), pacientam var tikt nodrošināta skābekļa terapija. Ja cianozi izraisa elpošanas vai sirds slimības, ārsts var nozīmēt medikamentus, tādus kā bronhodilatatori (astmas vai HOPS gadījumā), diurētiskie līdzekļi (sirds mazspējas gadījumā, lai samazinātu šķidruma uzkrāšanos plaušās), zāles asinsvadu paplašināšanai (lai uzlabotu asins plūsmu), anntibiotikas (infekciju gadījumā, piemēram, pneimonijas ārstēšanai). Smagākos gadījumos, piemēram, iedzimtu sirds defektu gadījumā (Fallo tetrāde), var būt nepieciešama ķirurģiska ārstēšana, lai novērstu asinsrites problēmas. Ja perifērā cianoze rodas aukstuma vai asinsvadu spazmu dēļ (piemēram, Reino sindroma gadījumā), svarīgi ir uzturēt ķermeņa siltumu, izvairīties no stresa un lietot ārsta nozīmētus asinsriti uzlabojošus līdzekļus.

Veiksmīgi izārstējot vai kontrolējot pamatslimību, arī cianozes simptomi parasti izzūd.

Cianoze ir nopietns simptoms, kas var liecināt par dažādām slimībām – sākot no īslaicīgiem asinsrites traucējumiem, līdz dzīvībai bīstamām sirds vai plaušu patoloģijām. Savlaicīga diagnostika un ārstēšana ir būtiska pacienta veselības saglabāšanai, tāpēc, ja novēro zilganu ādas nokrāsu kopā ar elpošanas grūtībām vai citām satraucošām pazīmēm, nekavējoties meklē medicīnisko palīdzību!