Raksta autore: Madara Štekerhofa, zobārsts-ortodonts

Kļūstot par vecākiem, ir jāsaskaras ar lielu daudzumu jaunas informācijas, un viena no tām ir zīdaiņa mutes dobuma kopšana.

Piena zobu aizmetņi mazulim veidojas vēl embrija stadijā. Ir gadījumi, kad bērniņš jau piedzimst ar zobiem – tos dēvē par natālajiem zobiem. Aptuveni 33–66% natālo zobu ir virsskaita, un tie izkrīt pirmā dzīves gada laikā. Ja tie izšķiļas pirmajā mēnesī pēc piedzimšanas, tos sauc par neonatālajiem zobiem. Tie var būt gan virsskaita, gan arī pirmie piena zobi. 85% gadījumu tie izšķiļas apakšžokļa priekšzobu rajonā.

Virsskaita zobi pēc izmēra un formas līdzinās piena zobiem, tomēr nereti ir mazāki, koniskāki, dzeltenīgāki, ar emaljas defektu un ar neattīstītu saknes daļu, tāpēc ir kustīgi, un, lai izvairītos no to aspirācijas, tos nepieciešams izņemt. Ja zobs nav kustīgs, netraucē zīst krūti un nebojā mutes dobuma gļotādu, ar izņemšanu var nesteigties.

Piena zobi sāk šķilties vidēji sešu mēnešu vecumā, un pilns piena sakodiens izveidojas vidēji divu ar pusi līdz trīs gadu vecumā. Piena zobu saknes turpina attīstīties vēl gadu pēc zoba parādīšanās mutes dobumā. Spraugas piena sakodienā ir pat vēlamas un vajadzīgas, jo tās nodrošinās vietu pastāvīgajiem zobiem, kuri būs lielāki.

Piena zobi visbiežāk šķiļas viļņu veidā, līdz ar to zīdainis var būt nemierīgs, atteikties no ēdiena, smaganu daļa ir palielināta, apsārtusi, var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra, pastiprināta siekalošanās un niezoša sajūta šķilšanās vietā, tāpēc mutē pastiprināti tiek liktas gan rokas, gan mantiņas. Retākos gadījumos var tikt novērota arī caureja.

Foto: arsts.lv

Visbiežāk piena zobi šķiļas šādā secībā:

- augšžoklī:

• centrālie incisīvi – 8–12 mēnešu vecumā;
• laterālie incisīvi – 9–13 mēnešu vecumā;
• kanīni (acu zobi) – 16–22 mēnešu vecumā;
• pirmie piena molāri (lielie dzerokļi) – 13–19 mēnešu vecumā;
• otrie piena molāri (lielie dzerokļi) – 25–33 mēnešu vecumā;

- apakšžoklī:

• centrālie incisīvi – 6–10 mēnešu vecumā;
• laterālie incisīvi – 10–16 mēnešu vecumā;
• kanīni (acu zobi) – 17–23 mēnešu vecumā;
• pirmie piena molāri (lielie dzerokļi) – 14–18 mēnešu vecumā;
• otrie piena molāri (lielie dzerokļi) – 23–31 mēneša vecumā.

Vecāki šajā laikā zīdainim var palīdzēt, biežāk samīļojot, dodot vēsas košļājamās zobu birstes, smaganu masējošos knupīšus, zobgraužņus (silikona rotaļlietas), kā arī izsmērējot speciālus gelus. Aptiekās pieejams plašs to klāsts – “Kamistad Baby”, “Dentinale Natura”, “Anaftin Baby”, “Dentinox N gels”, “Calgel”, “Bebble gels” u. c. Ir bērni, kas zobu šķilšanās laikā priekšroku dod vēsākam ēdienam, dārzeņiem (gurķim u.c.), augļiem (arbūzam u.c.). Ir vecāki, kas izvēlas homeopātiskus līdzekļus, kā “Dentokind” (sastāvā ir laktoze), “Chamomilla Complex” u.c. Gadījumā, ja paaugstināta temperatūra turas virs 38 grādiem, nereti zīdaiņiem iesaka lietot paracetamolu saturošas svecītes.

Lai zīdainim atvieglotu zobu šķilšanās procesu, ir radītas gan ledusskapī ievietojamas šķidruma pildītas rotaļlietas, gan zobu birstes-zobgraužņi ar silikona sariņiem. Tos pirms lietošanas var ielikt ledusskapī, un tie vienlaikus gan kalpo par smaganu masētājiem un nomierinātājiem, gan arī, zīdainim to košļājot, par jau iznākušo zobu tīrītājiem.

Foto: arsts.lv

Pirmo piena zobu šķilšanās laikā palīgs var būt arī vienreiz lietojamas zobu šķilšanās salvetes, kuru sastāvā ir kumelītes. Tās iedarbojas kā dabisks pretiekaisuma līdzeklis un palīdz nomierināt smaganas. Savukārt ksilīts cīnās ar kariesu izraisošajām baktērijām.

Foto: arsts.lv

Sākot ar pirmo zobu, ikdienā būtu jāievieš rituāls – pēc brokastīm un pirms gulētiešanas vecāku kontrolēta zobu tīrīšana ar zobu birsti un fluorīdus saturošu pastu. Mutes skalojamā līdzekļa lietošana bērnam līdz sešu gadu vecumam nav ieteicama. Fluorīdus saturoša pasta stiprinās zobus, aizsargās emalju no aplikuma un cukuriem, kurus mazais uzņem ar pārtiku, kā arī nodrošinās agrīnu bojājumu remineralizāciju.

Zīdainim un bērnam līdz divu gadu vecumam pasta uz birstītes būtu jāizspiež rīsa graudiņa lielumā. Fluorīdu daudzumam vajadzētu būt ap 1000 ppm. Ir pierādīts, ka šajā vecumā 400–550 ppm pasta pudeļu kariesa riska mazināšanā nav tik efektīva. Savukārt divus līdz sešus gadus vecam bērnam būtu jāizmanto zirņa lieluma pastas daudzums. Fluorīdu saturam jābūt robežās no 1000 līdz 1500 ppm.

Zīdaiņu mutes dobuma kopšanai šobrīd tirgū pieejamas gan manuālās, gan elektriskās un soniskās zobu birstes ar bērniem pievilcīgiem elementiem – zīmējumiem, krāsām, gaismām un pat skaņām. Vecāku galvenais uzdevums birstītes izvēlē būtu noskaidrot, vai tās sari ir mīksti un vai galviņas lielums atbilst bērna vecumam. Tāpat arī tiek rekomendēts zobu birsti vai tās galviņu sezonāli mainīt (aptuveni reizi trīs mēnešos), tāpat arī gadījumos, ja pārciesta kāda infekcijas slimība.

Tīrīšanas ilgumam nav tik lielas nozīmes, cik tās kvalitātei, un, pat ja bērnam šis ieradums sākumā nešķiet patīkams, vecākiem uz to ir jāuzstāj. Zobu tīrīšana ir vecāku pienākums līdz pat bērna astoņu līdz 10 gadu vecumam, un jebkurš caurums norāda uz to, cik tā bijusi efektīva.

Zobu higiēnistu ieteicams apmeklēt līdz ar pirmā zoba šķilšanos, tomēr šī vizīte nebūt nav vajadzīga pašam zīdainim. Tā ir nepieciešama vecākiem, lai uzzinātu par pareizu zīdaiņa un bērna mutes dobuma kopšanu un palīdzību zobu nākšanas laikā.

Savukārt, lai neradītu bērnā satraukumu par zobārsta apmeklējumu turpmākajā dzīvē, sākot ar vecumu, kad mazais spēj nosēdēt higiēnista krēslā, pirmās vizītes būtu jāsāk ar higiēnista apmeklējumu un zobu pārbaudi pie zobārsta. Tādējādi pirmās vizītes būs patīkamas un veidosies labs iespaids par zobārsta kabinetu un tajā notiekošo.

Biežākās infekcijas zīdaiņa mutes dobuma gļotādā ir piena sēnīte un stomatīts, un ar tām jaunie vecāki nereti sastopas vēl pirms pirmo piena zobu parādīšanās.

Piena sēnīte jeb Candida albicans – inficēšanās ar to visbiežāk notiek dzimšanas laikā vai tad, kad bērns pasauli sāk iepazīt ar muti. Piena sēnītes bojājumi mutes dobuma gļotādā izskatās kā mazi, balti punktiņi, kas saplūstot var veidot lielākus laukumus. Tie atšķirībā no piena paliekām, kas uz gļotādas un mēles var būt redzami pēc ēšanas, nav noņemami.

Candida albicans bojājumi pārsvarā skar vaigu un lūpu iekšpusi, arī mēli, retāk aukslējas. Šādā gadījumā ģimenes ārsts, pediatrs vai zobārsts var rekomendēt mutes dobumu apstrādāt ar sodas šķīdumu (visbiežāk karote sodas uz glāzi silta ūdens), sterilizēt knupīti, pudelīti un rotaļlietas, kā arī uzturēt labu higiēnu krūts zīdīšanas laikā. Retos gadījumos mutes apstrādei tiek izmantots pioktanīna 1% ūdens šķīdums.

Stomatīts jeb iekaisums mutes dobuma gļotādā, kuram raksturīgi čūlveida izsitumi, var būt vēl viens nepatīkams pārsteigums. Tādā gadījumā ārstēšanu ārstējošais ārsts vai zobārsts piemeklēs atbilstošu izraisītājam (herpes vīruss, vispārēja slimība, alerģiska reakcija u.c.), un lielākoties tā ir vērsta uz simptomu mazināšanu.

Šķilšanās cista – tā nav infekcija, bet to reizēm novēro, kad šķiļas piena zobs, un tas ir zilgans, piepacelts veidojums zoba nākšanas vietā. Pārsvarā šī cista izzūd mirklī, kad zobs ir ārā, un speciāla ārstēšana nav nepieciešama.

Raksta avots: www.arsts.lv