Cilvēka mūžs mūsdienās ir krietni garāks, nekā pirms 100 un 200 gadiem, taču vēlme nenovecot un dzīvot ilgi kļuvusi tikai spēcīgāka. Medicīna spēj daudz, tomēr, lai apmierinātu šā gadsimta cilvēku vajadzības, tai jāmaina fokuss, novēršot vai maksimāli aizkavējot saslimšanu. Kā? Ar personificētu pieeju – izvērtējot riskus un veselību pastāvīgi uzraugot – teic "Mēness aptiekas" eksperte VCA poliklīnikas "Aura" dienas stacionāra vadītāja ārste Inga Orleāne.

Tas patiešām notiek – cilvēki dzīvo ilgāk, turklāt, apskatot šo visas pasaules tendenci laika posmā no 1970. līdz 2025. gadam, vecuma grupā virs 60 gadiem sagaidāms pieaugums par 694 miljoniem cilvēku jeb 223 procentiem. Tas nozīmē, ka drīz vien lielākā sabiedrības daļa būs cilvēki vecumā virs 40.

Pašlaik tiek radītas un popularizētas dažādas veselību vecinošas programmas, piemēram, veselīgai novecošanai; ir mēģinājumi vecāko paaudzi aktivizēt, socializēt, taču no medicīnas skatpunkta tas nav risinājums. Labu risinājumu, iespējams, varētu rast, paraugoties uz medicīnu citādi, nekā tas darīts līdz šim.

Jaunākā Pasaules Veselības organizācijas piedāvātā vecumposmu klasifikācija, kas attiecināma arī uz Latvijas sabiedrību:

• līdz 17 gadiem – nepilngadība,
• 18–65 gadi – jauns cilvēks,
• 66–79 – pusmūžs,
• 80–99 – seniors,
• virs 100 – ilgdzīvotājs.

Secinājums – mums vajadzētu būt gataviem tam, ka līdz aptuveni 70 gadiem dzīvosim pilnvērtīgi, bez nozīmīgām veselības problēmām.

Kā izvērtēt veselību?

Lai izvērtētu cilvēka veselības stāvokli, ārsts iegūst un izanalizē biomedicīniskos faktus. Viens veids – izmeklējot pacientu, nosaka novirzi no normas, kas var liecināt par esošu saslimšanu. Otrs – uzklausa informāciju par pacienta pašsajūtu – ko viņš saka par sajūtām, ir vai nav kādas sūdzības. Tiesa, praktiskajā medicīnā dažkārt var rasties problēma: piemēram, cilvēks saka, ka jūtas slikti, nepieciešama darba nespējas lapa, bet izmeklējot ārsts secina, ka sliktai pašsajūtai nav atrodams medicīnisks pamatojums.  

Medicīnas mērķis tagad un nākotnē

Pašlaik medicīna nodarbojas ar slimības diagnostiku un tās ārstēšanu. Hroniskas slimības gadījumā lielākā problēma ir tā, ka pilnīga izārstēšana gandrīz nav iespējama, taču var mēģināt iegūt ilgstošas, stabilas remisijas fāzes vai censties palēnināt slimības attīstību.

Nākotnes medicīnā ir cita pieeja. Svarīgi ir preventīvi noteikt visus riska faktorus: izmantot ģenētisko informāciju, izanalizēt nākotnē iespējamās slimības un darīt visu, lai šīs slimības nevarētu attīstīties. Piemēram, ja ir iespējams noteikt cilvēka predispozīciju jeb noslieci uz cukura diabētu, jau no bērnības būtu jāizslēdz riska faktori, kas var novest pie slimības attīstības.

Ģimenes anamnēze

Ikvienam ir savs ģenētiskais kods, ko manto no vecākiem, bet viņi – no saviem senčiem, tādēļ būtu jāsāk ar ģimenes anamnēzi jeb tuvāko radinieku slimības vēstures izzināšanu. To analizējot, var saprast, ar kādam slimībām pēctecis savas dzīves laikā, iespējams, saskarsies. Ja tēvam un mātei ir arteriāla hipertensija (paaugstināts asinsspiediens), ja, turklāt, tā bijusi arī vecvecākiem, pastāv reāla varbūtība, ko nosliece uz to tiks pārmantota. Konstatējot šo faktu, būtu jānovēro, lai pamanītu, kad asinsspiediens sāk svārstīties, un jāuzsāk terapija. Nozīmīgākais monitoringa ieguvums: neattīstīsies bīstamas blaknes, piemēram, kreisā sirds kambara hipertrofija, nieru mazspēja, redzes traucējumi, asins cirkulācijas izmaiņas. Ja nav iespējams izslēgt visus apstākļus, kas sekmē slimības attīstību, šim procesam vismaz ir jābūt vadāmam.

Riska faktoru analīze

Ne mazāk būtiski ir apzināt faktorus, kas var provocēt saslimšanu. Ja, piemēram, cilvēkam ir predispozīcija uz bronhiālo astmu, ja ir zināms, ka slimībai ir ģenētiski priekšnosacījumi, skaidrs, ka atliek tikai saskarties ar antigēnu, lai astma attīstītos. Ja tā notiek, nepieciešama agrīna terapija, pacients jāizglīto, ko darīt pirmās lēkmes laikā, kā var dzīvot, neierobežojot savu ikdienas dzīvi. Bronhiālās astmas remisijas posmos cilvēks ir pilnīgi vesels – nav noviržu no normas, taču, nonākot saskarē, piemēram, ar miltiem, astma visticamāk atgriezīsies, tādēļ risku jācenšas novērst.

Veselības novērošana jeb monitorings

Veselības monitoringam ir jēga, ja pirms tam iegūta ģimenes anamnēze un veikta riska faktoru izvērtēšana. Monitoringa pamatā ir cilvēka līdzestība un veiksmīga komunikācija ar ārstu.

Novērošana sākas ar pašsajūtu – savs organisms ir jāsaprot, jāspēj analizēt sajūtas un par tām pastāstīt ārstam. Ja pašsajūta ir laba, sūdzību nav, papildu izmeklējumi nav nepieciešami.

Pacienta loma un līdzdalība ārstēšanas procesā kļūst aizvien nozīmīgāka, arī paškontrole ir svarīga. Cukura diabēta pacients, piemēram, pats mēra cukura līmeni un rēķina, kāda deva insulīna jāuzņem, zina, ko var atļauties ēst un ko ne.