Izdziedēšanās likums - kāds tas ir?
Cilvēka izdziedēšanās likums izpaužas virzībā no centra uz perifēriju, un no iemiesošanās dzīvā organismā uz sairumu un nāvi! Mēs piedzimstam, lai nomirtu.
Dienu pēc dienas, stundu pēc stundas mēs izmantojam to dzīvības enerģijas potenciālu, ko esam saņēmuši piedzimstot – līdzīgi tam, kā izlādējas elektriskā baterija. Katabolisms uzvar anabolismu.
Audi atjaunojas, tomēr kļūst blīvāki un izžūst, bet āda noveco, izvadot atkritumvielas.
Organisms cīnās ar postījumiem, taču tā pūles ir lemtas neveiksmei - nekas mūs neglābs no galējas nolietošanās un neatjaunos audus līdz sākotnējam stāvoklim. Reģenerācija nekad nav pilnīga.
Allaž notiek organiska nolietošanās, kura ar vecumu pieņemas spēkā un beidzas ar nāvi.
Izdziedēšanas likuma mērķis nav mums ļaut izbēgt no nāves, bet gan dot tai iespēju pietuvoties lēnām, tā ļaujot indivīdam īstenot savas pastāvēšanas augstāko mērķi – apzināties savu garīgo radniecību ar Visumu.
Tomēr nekritiski apspiežot tos ceļus, pa kuriem slimība cenšas organismu pamest, tas neizbēgami noved organismu pie sagraušanas.
Bieži vien materiālistiskajā medicīnā, piemēram, ārēji izsitumi un izdalījumi kļūdaini tiek apspiesti ar lokāla rakstura ārstēšanu.
Kādēļ tas nav pareizi?
Jo tas bloķē dzīvības enerģijas plūsmu iekšējos orgānos un kopumā cilvēku virza uz priekšlaicīgu sairumu!
Izsitumi, strutas, caureja vai iesnas, ar kurām organisms atbrīvojas no toksīniem, ko samazinātu pretošanās spēju rezultātā nav varējušas neitralizēt aknas, nieres un limfas sistēma, ir uzskatāmas par labvēlīgām pazīmēm. Tās norāda tikai uz organisma centieniem aizsargāt vitāli svarīgus orgānus!
Foto: Stock.XCHNG
Raksts publicēts sadarbībā ar www.sieviesuklubs.lv
