Intervija: Kāda ir aktuālā situācija onkoloģijas jomā?
Covid-19 pandēmija ir atstājusi ne tikai emocionālu un finansiālu nospiedumu, bet arī paliekošas sekas veselības aprūpes sistēmā. Neaizsargātākā populācija šādos apstākļos ir pacienti ar onkoloģiskām slimībām. Par šī brīža situāciju onkoloģijas nozarē stāsta Latvijas onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja dr. Aija Geriņa-Bērziņa.
Autors: Gerina_Berzina
Vai pandēmijas laiks liek paskatīties uz onkoloģiju citādāk?
Pandēmijas laiks uzliek zināmu slogu ne tikai pacientiem, bet arī mums - ārstiem. Pacientiem pirms katras terapijas ir jāveic Covid-19 tests, lai izslēgtu vīrusa klātbūtni. Testa veikšana ir gan fiziski, gan psiholoģiski nomācoša procedūra, īpaši pacientiem ar jau tā smago diagnozi. Ārstiem, savukārt, ir jāuzņemas lielāks risks, nozīmējot pretvēža terapiju, kas var nomākt pacienta imūnsistēmu. Bet vēzis "brīvdienas" nav paņēmis, tas ir jāārstē!
Vai varētu būt situācija, ka onkoloģijas pacienti terapiju nesaņem?
Vienīgā situācija, kad onkoloģijas pacienti terapiju nesaņem, ir tad, ja to nepieļauj paša pacienta vispārējais stāvoklis. Tā ir situācija, ja pacientam ir pozitīvs Covid-19 tests vai nopietnas blakusslimības, kuru dēļ pretvēža terapiju saņemt nav iespējams tās toksicitātes dēļ.
Vai onkoloģisko ārstēšanu ir iespējams uz laiku atlikt? Vai terapiju tomēr jāuzskata par dzīvību glābjošu, neatliekamu ārstēšanu?
Ir vairākas situācijas onkoloģijā, kad pretvēža terapija tiešām ir dzīvību glābjoša vai neatliekama ārstēšana. Piemēram, pacientam ar pilnīgu zarnu nosprostojumu audzēja dēļ ir jāveic atslogojoša operācija – zarnas atveres (stomas) izveide vēdera priekšējā sienā. Pretējā gadījumā pacients var nomirt dažu dienu laikā. Otrs piemērs ir pacients ar izplatītu sīkšūnu plaušu vēzi, kas nospiež bronhus un centrālos asinsvadus un rada izteiktu elpas trūkumu, smakšanas sajūtu. Tas ir akūti ārstējams ar staru terapiju un ķīmijterapiju. Šeit nelīdzēs antibiotiķi vai pretiekaisuma līdzekļi, jo tie ir pārāk vāji, lai "sagrautu" vēža šūnu.
Kuras diagnozes patiešām nevar gaidīt?
Ja runājam par vēža diagnozi, tā gaidīt nevar, jo vēzis uz vietas nestāv, tas turpina augt un attīstīties. Ja vēzis ir izplatījies organismā un izraisījis asiņošanu, sāpes vai citas blaknes, ir jāuzsāk sistēmiska ārstēšana. Ķīmijterapijas blaknes mēs varam kontrolēt un laicīgi novērst, taču vēža radītās blaknes bieži vien ir grūti paredzamas un kontrolējamas. Veiksmīga vēža ārstēšana ir savlaicīga ārstēšana.
Kā jūtas onkologi, daudzu gadu garumā strādājot ar smagi slimiem pacientiem?
No vienas puses, ar gadiem strādāt paliek arvien grūtāk, jo uzkrājas piedzīvotā pieredze, ārstējot pacientus ar vēža diagnozi. Ne vienmēr izdodas pacientam palīdzēt, to nosaka daudzi faktori. Ja kādam liekas, ka mums kā ārstiem tā ir ikdienas rutīna, tad gribu teikt, ka ārsti ir tādi paši cilvēki un emocionāli smagi pārdzīvo savu pacientu nāvi. Īpaši, ja tas ir bijis gados jauns cilvēks, kuram ir palikusi ģimene un mazi bērni. No otras puses, pēdējos 15 gados terapijas iespējas onkoloģijā ir ļoti attīstījušās. Vēzis no neārstējamas slimības ir kļuvis par hronisku slimību, kuru ir iespējams kontrolēt. Ar jauniem un progresīviem zāļu līdzekļiem pacientam ar izplatītu audzēju var pagarināt dzīvildzi par diviem, četriem un vairāk gadiem. Tas dod cerības un pozitīvas emocijas mūsu darbā.
Kādos brīžos Jūs priecājieties par savu izvēli strādāt onkoloģijas nozarē?
Mana nokļūšana onkoloģijā bija pavisam nejauša, bet gadu gaitā to neesmu nožēlojusi, jo iespējas palīdzēt vēža pacientiem ir ļoti augušas. Onkoloģijā, kā es stāstu studentiem, apvienojas visa medicīna, jo, ārstējot vēža pacientus, ir jāņem vērā visas citas blakusslimības un patoloģijas, jāzina, kā tās ārstēt. Onkoloģija ir viena no tām nozarēm, kas attīstās visstraujāk, jo, pateicoties zinātniskiem pētījumiem, ienāk jaunas, inovatīvas zāles, un vēža ārstēšanas vadlīnijas mainās 3-5 gadu periodā. Tas neļauj ieslīgt rutīnā, un līdz ar to ir interesanti strādāt.
Plašāka informācija plaušu vēža pacientiem: www.plausuvezis.lv.
