INSULĪNS
hormons, kas veidojas īpašās aizkuņģa dziedzera šūnu grupās (aizkuņģa dziedzera saliņās). Insulīns ir polipeptīds, ko veido 51 aminoskābe. To izdevies sintezēt, taču ārstniecībā lieto no dzīvnieku aizkuņģa dziedzeriem ekstrahēto hormonu. Insulīns ir viens no svarīgākajiem ogļhidrātu maiņas regulētājiem faktoriem organismā; tas sekmē glikozes oksidāciju un glikogēna sintēzi audos. Padarot šūnas membrānu caurlaidīgāku, insulīns atvieglo glikozes iekļūšanu šūnās, kur tā var tikt izmantota par enerģijas avotu dažādiem bioķīmiskiem procesiem vai ogļhidrātu rezervju radīšanai (glikogēna veidā) aknās un muskuļos. Bez tam insulīns veicina olbaltumvielu un tauku sintēzi aknās. Ja insulīns trūkst, glikoze neiekļūst šūnās un netiek izmantota, tās daudzums asinīs palielinās (rodas hiperglikēmija), un, sasniedzot noteiktu pakāpi, tā sāk izdalīties ar urīnu (glikozūrija). Glikogēna rezerves izsīkst. Enerģijas deficīta segšanai pastiprināti tiek izmantoti tauki; organismā uzkrājas to nepilnīgi oksidētie starpprodukti, t.s. ketonvielas, un rodas cukura diabēts. Insulīns ir efektīvākais un plašāk lietotais antidiabētiskais līdzeklis. Insulīnu nevar lietot iekšķīgi, jo gremošanas traktā tas sašķeļas, pilnīgi zaudējot aktivitāti. Parasti insulīnu injicē zem ādas, cukura diabēta komas gadījumā - vēnā kopā ar glikozes šķīdumu. Insulīns lietojams tikai pēc ārsta norādījumiem, sistemātiski pārbaudot cukura daudzumu asinīs. Att.
