INFARKTS
audu pamirums kādā orgānā vai orgāna daļā sakarā ar asins pieplūdes pārtraukumu. Visbiežākie infarkta cēloņi: tromboze (asins sarecēšana asinsvadā), embolija (asinsvada aizsprostošanās ar asins recekli, tauku pilienu vai gaisa pūslīti, kas ienests no cita asinsvada) vai ilgstoša artērijas spazma. Embolijai savukārt pamatā var būt vēnu iekaisums (tromboflebīts), dažādas operācijas, kaulu lūzumi. Infarkts var rasties orgānos, kur anastomozes (savienojumi) starp artēriju gala sazarojumiem ir vāji attīstītas un patoloģiskos apstākļos nespēj attiecīgo orgānu pietiekami apgādāt ar asinīm. Infarkts visbiežāk rodas sirdī (skatīt infarkts, miokarda), nierēs, liesā, plaušās, zarnās, galvas smadzenēs, kā arī acs tīklenē. Tas var būt dažāda lieluma. Pavisam mazus infarktus, ko var saskatīt tikai ar mikroskopu, sauc par mikroinfarktiem. Izšķir balto jeb anēmisko (bezasiņu) infarktu, sarkano jeb hemorāģisko infarktu un jaukto infarktu. Baltais infarkts rodas, ja kādā asinsvadā asinsrite pilnīgi pārtraukta; šādi ∆Infarkts visbiežāk ir liesā, sirdī un smadzenēs. Sarkanais infarkts parasti rodas plaušās, jo infarkta vietā no paplašinātajām plaušu un bronhu artērijām plaušu audos iespiežas eritrocīti un plazma. Miokarda infarkts un nieru infarkts parasti ir balts, ar sarkanu josliņu gar malām. Sarkanā josliņa izveidojas tāpēc, ka ar asinīm pārpildītie asinsvadi ir atslābuši un eritrocīti caur asinsvadu sienām lielā daudzumā nonāk infarkta apkārtnē. Infarkta sadzīšana atkarīga no tā lieluma un attiecīgo asinsvadu sānzaru sistēmas attīstības. Infarkta vietā pēc sadzīšanas paliek rēta. Infarkta bīstamība atkarīga no infarkta lieluma un no tā, cik dzīvībai svarīgā orgānā infarkts radies.
