Taisnās zarnas slimības ir tās, par kurām runājam un vēršamies pie ārsta tikai galējas nepieciešamības gadījumā! Izplatības ziņā pirmo vietu ieņem hemoroīdi, kas ilgu laiku tika uzskatīta par vīriešu kaiti (t.s. šoferu slimību). Taču pēdējā laika dati liek domāt, ka slimība abiem dzimumiem sastopama gandrīz vienādi. Par šo slimību stāsta "Veselības centra 4" ķirurgs proktologs Pēteris Gerke.

Kas ir hemoroīdi?
Hemoroīdi parasti tiek raksturoti kā labi apasiņoti audu spilventiņi, kuri atrodas taisnās zarnas izejas daļā (anālajā kanālā), un tiem ir noteiktas funkcijas (līdzīgi blīvei tie nodrošina hermētismu). Hemoroidālais asinsvadu pinums ir visiem cilvēkiem, bet par slimību liecina tas, ja pacientam ir kādas sūdzības vai ārsts konstatē šīs slimības pazīmes. Gadījumos, kad sūdzību vai šīs slimības komplikāciju nav, bet vissvarīgākais, kad ārsts pacientu rūpīgi izmeklējis un pierādījis, ka pacientam nav citu resnās un taisnās zarnas slimību (galvenokārt ļaundabīgu), ar ārstēšanu nebūtu jāsteidzas. Hemoroīdus iedala tā sauktajos iekšējos un ārējos hemoroīdu mezglos. Iekšējie hemoroīdu mezgli atrodas taisnās zarnas iekšpusē, un pacienti tos neredz. Ielaistas slimības gadījumā tie uz laiku vai pastāvīgi izslīd no anālās atveres. Parasti patoloģiska mezglu palielināšanās sākas tieši no iekšējiem hemoroīdu mezgliem, tikai pēc tam palielinās ārējie hemoroīdu mezgli, kuru asinsapgāde pa lielākajai daļai notiek tieši no iekšējiem mezgliem. Šos mezglus klāj taisnās zarnas gļotāda, kurā nav sāpju receptoru. Ārējie mezgli atrodas ārpusē pie anālās atveres, tie ir redzami no ārpuses un nereti pacientam traucē vairāk. Ārējos hemoroidālos mezglus klāj starpenes āda, atšķirībā no anālās gļotādas tajā ir ļoti daudz sāpju receptoru.

Kādēļ rodas hemoroīdi?
Slimības izcelsmē liela nozīme ir tādiem faktoriem kā mazkustīgs dzīvesveids, ilgstoša sēdēšana, nepareizs, rafinētiem produktiem pārbagāts, pikants uzturs, kas rada aizcietējumus. Daudzi pacienti atzīmē, ka slimība liek sevi manīt pēc viesībām, kad lietots alkohols un bagātīgi ēsts (īpaši piparoti un vircoti ēdieni). Zināma nozīme slimības izcelsmē ir iedzimtībai, atkārtotām grūtniecībām un fiziski smagam darbam. Hemoroidālā slimība nereti paasinās tieši grūtniecības laikā.

Kādi ir slimības simptomi?
Par hemoroīdu klātbūtni liecina asiņošana no taisnās zarnas, kas parasti izpaužas kā svaigas asinis vēdera izejas beigās, pēc daudzu pacientu vārdiem, "uz papīra". Nereti pacienti asiņošanu apraksta kā visai apjomīgu, bet novēroti tikai atsevišķi gadījumi, kad asiņošana noved pie akūtas vai hroniskas mazasinības, kuras dēļ būtu nepieciešama stacionēšana, asins pārliešana un citi ar asins zudumu saistīti steidzami pasākumi. Nereti hemoroidālie mezgli var trombozēties un iesprūst. Iesprūšana raksturīga vēlāku slimības stadiju (visbiežāk trešās) gadījumos. Pacienti sūdzas par ļoti stiprām sāpēm, tūpļa apvidū un nereti pie anālās atveres konstatē sāpīgu veidojumu – iesprūdušu vai trombozētu hemoroidālo mezglu. Arī sākotnēju slimības stadiju gadījumā ir raksturīgs diskomforts anālās atveres rajonā: mitrošanās. Tā kā vēlākās slimības stadijās mainītais hemoroidālais vēnu pinums vairs nenodrošina blīves funkcijas, var rasties mazizteikta fēču nesaturēšana, tai galvenokārt raksturīga mitrošanās vai smērēšanās. Mitrošanās dēļ rodas pastāvīgs starpenes ādas kairinājums, kas savukārt noved pie niezes un ādas iekaisuma (ekzēmas vai dermatīta). Daudzu hronisku taisnās zarnas slimību paasinājumi izpaužas kā sāpes tūpļa apvidū, iekaisums gļotādā vai starpenes ādas rajonā, piemēram, hemoroidālās slimības paasinājums nereti izpaužas kā t.s. hemoroidālās krīzes, kas pēc savas būtības ir hemoroīdu mezglu iekaisums un tromboze. Nereti krīžu iemesls ir alkohols un pikants uzturs. Tās izpaužas kā sāpes tūpļa apvidū, nereti anālās atveres rajonā parādās taustāmi veidojumi — iekaisuši, trombozēti hemoroidālie mezgli.

Kā ārstē hemoroidālu saslimšanu?
Slimības ārstēšanā kompleksi lietojamas gan medikamentozās, gan ķirurģiskās ārstēšanas metodes. Konkrēta ārstēšanas programma atkarīga no slimības stadijas, izpausmēm un paša pacienta nostājas attiecīgajā jautājumā. Slimības gadījumā jāizvairās no mazkustīga dzīvesveida, maksimāli jāatturas no ilgstošas sēdēšanas (vismaz ārpus darba). Nav vēlami vingrinājumi, kas saistīti ar lielu vēdera preses muskulatūras slodzi. Ikdienā jālieto daudz šķidruma, ideāli būtu 2-3 litri diennaktī (minerālūdeņi, tējas u.c.). Uzturā vēlams ieviest ar šķiedrvielām bagātus produktus: dārzeņus, augļus, klijas, rupjus graudus un linsēklas saturošus produktus.

Medikamentozas ārstēšanas pamatā ir lokāla terapija: siltuma procedūras (sēdvanniņas) un dažādi medikamenti, ziežu vai svecīšu veidā. Šo ārstēšanu var kombinēt ar iekšķīgi lietojamiem medikamentiem, kuri nostiprina asins kapilāru sieniņas, samazina tūsku un iekaisumu, kā arī uzlabo asinsriti. Tiesa, vairumā gadījumu, ārstējoties tikai ar iekšķīgi lietojamiem medikamentiem, nevar cerēt uz vēlamo rezultātu.

Visas ķirurģiskās ārstēšanas metodes var iedalīt divās daļās. Mazāk traumatiska ir hemoroidālās slimības ārstēšana, izmantojot "pusķirurģiskas" metodes.

Šāda ārstēšana ir elastīgo gredzenu uzlikšana uz iekšējiem hemoroidālajiem mezgliem, skleroterapija, iekšējo mezglu infrasarkano staru koagulācija, un citas metodes. Parasti to veic poliklīnikā, kad pacients pēc dažu stundu novērošanas var doties mājup, retāk — vienas dienas stacionāra apstākļos, kad pacients pēc ārstēšanas seansa nakšņo medicīnas centrā un mājup dodas nākamajā dienā. Neiedziļinoties tehniskajās niansēs, jāatzīmē, ka šo metožu izmantošanas gadījumā galvenokārt iedarbojas uz iekšējiem hemoroidālajiem mezgliem, jo gļotādā, kas tos pārklāj, praktiski nav sāpju receptoru. Līdz ar to ir vajadzīga tikai lokāla atsāpināšana, vai arī atsāpināšana izmantojot spinālo anesteziju. Šīs metodes lieto sākotnējo stadiju hemoroidālo slimību gadījumā un ir mazāk traumatiskas un sāpīgas, taču slimības progresēšana, salīdzinot ar gadījumiem, kad tiek veiktas operācijas, vērojama biežāk. Nereti šādas manipulācijas ir jāatkārto. Viena ārstēšanas seansa izmaksas, salīdzinot ar operāciju, protams, ir mazākas. Visbeidzot jāuzsver, ka arī šāda "pusķirurģiska" hemoroidālās slimības ārstēšana ir un paliek ķirurģiska iejaukšanās. Tā ir maza ķirurģiska operācija ar zināmu komplikāciju un slimības progresēšanas risku. Ķirurģiskās operācijas izmanto ielaistos gadījumos. Ķirurģisko operāciju pamatā ir iekšējo un ārējo hemoroidālo mezglu izgriešana un nosiešana. Var veikt tikai atsevišķu iekšējo vai ārējo mezglu operācijas, vai arī izoperēt visus hemoroidālos mezglus, ja tie ir mainīti. Pasaulē ir vairāk nekā 10 hemoroīdu operāciju veidu.

Operāciju gadījumā vienmēr nepieciešama atsāpināšana — efektīva vietējā anestēzija, spinālā anestēzija vai arī vispārīgā narkoze. Daļu operācijas var veikt poliklīnikas apstākļos, bet vairumam operāciju nepieciešams vismaz dienas stacionārs. Salīdzinot ar manipulatīvajām ārstēšanas metodēm, operācijas ir apjomīgākas, bet slimības progresēšanas iespējamība ir mazāka. Par lielāko klasisko hemoroīdu operāciju trūkumu jāuzskata diskomforts un sāpes pirmajās pēcoperācijas dienās un pat nedēļās (t.s. agrīnajā pēcoperācijas periodā). To skaidro ar to, ka operāciju gadījumā tiek traumēta starpenes āda, un tā, kā jau minēts, ir jutīga un bagāta ar sāpju receptoriem. Salīdzinot ar ķirurģiskajām manipulācijām, operācijas hemoroidālās slimības gadījumos ir dārgākas, to veikšanai nepieciešama lielāka ķirurga prasme un sagatavotība.

THD-hemoroidālo asinsvadu cauršūšana doplera (US) kontrolē(radikāla II un III pak.hem.)un hemoroidektomija ar mehānisko šuvēju (Longo operācijas) - mūsdienīgs un efektīvs risinājums pie ielaistām (III.,IV. slimības stadija). Abu metožu pamatā ir iekšējo hemoroidālo mezglu apasiņošanas pārtraukšana un iekšējo hemoroidālo mezglu cauršūšana (THD) un rezekcija (izgriešana -Longo) ar šim nolūkam speciāli konstruētu vienreiz lietojamu ierīci (mehānisko šuvēju). Tās ir ievērojami efektīvāka par visām "pusķirurģiskajām" ārstēšanas metodēm. Slimība neprogresē, un to pielīdzina klasiskajām hemoroīdu operācijām, taču šī metodes ir ievērojami nesāpīgākas, īpaši agrīnajā pēcoperācijas periodā. Piemēram, pretsāpju medikamenti agrīnajā pēcoperācijas periodā ir vajadzīgi aptuveni 2-3 reizes retāk, gandrīz nekad nav vajadzīga sevišķi stipras darbības līdzekļu lietošana sāpju nomākšanai. Pacients ievērojami ātrāk atgūst darbaspējas. Vienīgais trūkums ir relatīvi augstās izmaksas, ko nosaka vienreizlietojamo aparātu cena, kuri šīs operācijas gadījumā ir nepieciešami.


Īpaši piedāvājumi un cenas jūnijā spied šeit http://www.edk.lv/lv/menu/jaunumi/?item_id=77


Ilze Apine,
Veselības centra 4
sabiedrisko attiecību speciāliste