Ginekoloģe: Kur dzimst Latvijas sieviešu aizspriedumi pret hormonālo kontracepciju?
Raksta autors: Dr. Natālija Bērza, ginekologs, dzemdību speciālists
Domāju, katrs ginekologs Latvijā ir saskāries ar pacientu aizspriedumiem pret hormonālo kontracepciju, kas nereti pieņem teiksmainus apmērus. To apstiprina arī skrinings.lv janvārī veiktais pētījums par Latvijas sieviešu attieksmi pret kontracepciju, kas visai precīzi identificē galvenās problēmas un izaicinājumus. Diemžēl jāsecina, ka sievietes vairāk uztraucas par ārējo izskatu, nevis reālām veselības problēmām – 55% sieviešu aptaujā pauž, ka baidās lietot hormonālās kontracepcijas tabletes, jo varētu pieņemties svarā. Šie un līdzīgi mīti ir rūpīgi kopti jau gadu desmitiem, un meitenes izaug ar aizspriedumiem, kaut arī realitātē hormonālā kontracepcija ne tikai pasargā no nevēlamas grūtniecības, bet aī uzlabo sieviešu dzīves kvalitāti.
Katram ārstam ir noteikts pacientu loks, pēc kura veidojas priekšstats par to, cik zinoši vienā vai otrā jomā ir pacienti. Manā pacientu lokā ir daudz jaunu un izglītotu sieviešu, tomēr arī es situāciju raksturotu kā vidēji sliktu. Kopumā sieviešu zināšanas par kontracepciju, salīdzinot ar gadus 10 senu pagātni, lielākoties nav uzlabojušās un stagnē.
Viena no lielākajām problēmām ir pārtrauktais dzimumakts kā kontracepcijas metode, kas ne tikai nav mūsdienīga, bet arī nav droša, jo nepasargā no nevēlamas grūtniecības vai seksuāli transmisīvām slimībām. Un tomēr manu pacientu vidū šo metodi izvēlas apmēram 40% sieviešu. Vēl 20–30% lieto prezevatīvus, kaut arī daļa šo sieviešu atzīst, ka mēdz piekopt arī pārtraukto dzimumaktu, ja prezervatīvi nav pieejami izšķirošajā brīdī. Un tikai nepilna trešdaļa manu pacientu izvēlas kādu uzticamu kontracepcijas metodi – hormonālās kontracepcijas tabletes, spirāli, hormonālo plāksteri vai zemādas implantu.
Galvenie iemesli, kas liedz sievietēm izvēlēties drošu kontracepciju, ir aizspriedumi. Varētu domāt – mūsdienās ir pieejama bagātīga informācija par drošu kontracepciju, taču realitātē sievietes vadās pēc draudzeņu, partneru viedokļa un ierakstiem sociālajos tīklos, kur ne vienmēr var iegūt uzticamu un pārbaudītu informāciju. Ja draudzenēm gadījusies negatīva pieredze, meitenes asociē to arī ar sevi, neizvērtējot, kāpēc tā ir noticis. Jauno sieviešu mammas ir lietojušas hormonālo kontracepciju, bet viņu jaunībā tā bija pilnīgi citāda, ar citām devām un sastāvu, un vairākus gadu desmitus sena nelāga pieredze tiek attiecināta arī uz mūsdienīgiem, inovatīviem preparātiem, kas ne tikai pasargā no nevēlamas grūtniecības, bet sniedz arī virkni citu ieguvumu. Piemēram, paši jaunākie preparāti satur estetrolu – dabīgu estrogēnu, kas cirkulē augļa un mātes asinīs grūtniecības laikā, tāpēc tas ir organismam pazīstams, maigs, saudzējošs, neveido un neuzkrāj aktīvus metabolītus, tam ir neitrāla ietekme uz svaru, labvēlīga iedarbība uz ādu, matiem un garastāvokli, līdz ar to tas palīdz līdz minimumam samazināt blakņu risku.
Par kādām blaknēm tad īsti uztraucas Latvijas sievietes? Lielākoties meitenēm ir bail no liekā svara, taču izplatīts mīts sieviešu vidū ir arī neauglība, ko it kā var izraisīt hormonālā kontracepcija. Šie priekšstati būtiski atšķir Latvijas sabiedrību no Skandināvijas un Rietumeiropas valstīm. Ārvalstu pacientes bažījas par tādiem riskiem kā dziļo vēnu tromboze, migrēna vai libido zudums, taču svara pieaugums viņas tiešām nesatrauc. Rietumeiropā un Skandināvijā sievietes apzinās, ka viņu dzīves un arī grūtniecības plānošana ir viņu pašu rokās, katrā dzīves brīdī ir savas prioritātes – izglītība, karjera, arī bērniem pienāks savs īstais laiks. Latvijā sievietes vairāk dzīvo pēc principa – kad gadīsies, tad arī domāšu. Tāpēc mans pirmais jautājums viņām ir – kā tev šķiet, vai šis partneris ir īstais, ar kuru kopā laist pasaulē bērnu? Jo, ja partneris nav īstais, par kādu grūtniecību vispār var būt runa?
Kā rāda statistika, Eiropā apmēram 41% grūtniecību ir neplānotas, un puse no tām beidzas ar legālu abortu. Latvija šajos rādītājos ir apmēram pa vidu ar tendenci uz “augsto” galu. Mēs mānām sevi ar to, ka mums ir zema abortu statistika, bet jāatceras, ka mums ir arī maza sieviešu populācija, kas ar katru gadu samazinās, tāpēc samazinās arī abortu rādītāji. Mēs dzīvojam viltus pārliecībā, ka mums šajā ziņā viss ir kārtībā. Igaunijā un Lietuvā situācija ir līdzīga: esam vienā laivā gan uzticamas kontracepcijas lietošanā, gan abortu rādītājos.
Daudzas sievietes sabīstas no pirmās neveiksmīgās pieredzes, lietojot hormonālo kontracepciju, un nemaz nepamēģina citu preparātu vai metodi, taču tā vairāk ir ārstu pieejamības problēma. Izrakstot pacientei jebkādu kontracepcijas veidu, ir jāparedz arī mehānisms, kur sieviete var vērsties pēc atbalsta 24/7 režīmā, ja tiešām sastopas ar kādiem blakusefektiem. Tomēr, lai saprastu, vai izvēlētā kontracepcijas metode sievietei ir piemērota, ir vajadzīgi apmēram trīs mēneši. Ja patiešām sieviete nejūtas labi, ir ļoti daudz dažādu hormonālās kontracepcijas tablešu un arī citu kontracepcijas veidu, kas ļauj izvēlēties katrai sievietei piemērotāko.
Neplānota grūtniecība nav vienīgais, ko risina hormonālā kontracepcija. Nereti pacientes jautā – vai tad es drīkstu lietot hormonālo kontracepciju, ja man nav seksuālu attiecību vai pastāvīga partnera? Šis ir vēl viens mīts, ar ko ārsti bieži sastopas. Patiesībā hormonālā kontracepcija ir lētākā un saudzīgākā metode, kā, piemēram, cīnīties ar izplatīto ādas problēmu akni vai sāpīgām un neregulārām mēnešreizēm. Sievietēm nez kāpēc šķiet, ka ikmēneša asiņošanai ir obligāti jānotiek un jābūt intensīvai, bet nenovērtē mūsdienu medicīnas sniegtās iespējas to kontrolēt. Tie laiki, kad atvaļinājums bija jāpielāgo menstruālajam ciklam, sen ir pagājuši.
Kopumā ārstiem ir jāveic milzīgs skaidrojošais darbs, kā vispār radusies hormonālā kontracepcija, kā tās parādīšanās ir uzlabojusi sieviešu līdztiesības rādītājus sabiedrībā un cik ļoti tā ir mainījusies kopš 1960. gada. Būtisks šķērslis zināšanu uzlabošanai ir tas, ka skolās veselības mācība reti tiek pasniegta tā, kā to vajadzētu pasniegt. Tur valda novecojusi izpratne par veselības jautājumiem, kaut arī šo priekšmetu vajadzētu pasniegt kompetentiem un jauneklīgi domājošiem cilvēkiem, kas ar degsmi un aizrautību spēj motivēt jauniešus rūpēties par sevi un mīlēt sevi.
Par to ir jārunā arī medijos, ko lieto jaunieši, platformās, kurās viņi iegūst informāciju. Pretējā gadījumā meitenes iespaidojas no krāšņiem influenceru attēliem un bez mazākajām bažām par savu veselību vēlas krūšu implantus, bet hormonālo kontracepciju, kas var risināt reālas problēmas, uzskata par apdraudējumu. Lēmumus, kurus pieņemam 17 gadu vecumā, var nākties rūgti nožēlot 30 gados, taču ar garantiju varu teikt, ka izvēle lietot uzticamu kontracepciju nebūs iemesls nožēlai. Es novēlu sievietēm nebaidīties un mīlestību pret sevi apliecināt ar konkrētu rīcību!
