GARŠA
bioloģisko norišu kopums, ar kurām cilvēku un dzīvnieku organismā tiek identificētas dažādas mutes dobumā nonākušas vielas. Garšas orgāni konstatē vielu atšķirības, kas saistītas ar vielu ķīmisko sastāvu un īpašībām. Nervu sistēmas veidojumus, kas rada garšas sajūtu, apzīmē par garšas analizatoru. Tā uztverošā daļa (receptori) atrodas pašā gremošanas trakta sākumā un kontrolē barības kvalitāti, pasargājot organismu no kaitīgu vielu iekļūšanas. Garšas receptori veido sakopojumus - garšas sīpoliņus, kas atrodas mēles gļotādas kārpiņās un rīkles mugurējā sienā, mīksto aukslēju, uzbalseņa un mandeļu gļotādā. Katrā kārpiņā ir vairāki desmiti vai pat simti garšas sīpoliņu; garšas pora savieno kārpiņu ar mutes dobumu. Dažādas vielas, iedarbojoties uz garšas receptoriem, rada garšas pamatsajūtas: rūgtu, saldu, skābu un sāļu. Garšas kārpiņas, kas uztver garšas kairinātājus, atrodas dažādās vietās: rūgtas vielas uztver kārpiņas, kas atrodas uz mēles saknes, saldas, daļēji arī sāļas vielas - uz mēles gala, sāļas un skābas vielas - galvenokārt uz mēles malām. No šo pamatsajūtu kombinācijām arī veidojas garšas sajūtu daudzveidība. Garšas receptoru ierosa rodas, ūdenī izšķīdušu vielu molekulām adsorbējoties uz šūnu membrānu aktīvo centru virsmas. Šajos centros atrodas olbaltumvielas, kuru specifika arī ļauj klasificēt garšas kairinātājus iepriekš minētajās pamatgrupās. Fermentatīvās norises, kas notiek pēc adsorbcijas, vēl ir maz izpētītas. Ierosa no receptoriem pa trijzaru, sejas, kā arī mēles un rīkles nervu jušanas šķiedrām tiek pārvadīta uz
CNS; garšas analizatora garozas centri atrodas galvas smadzeņu lielo pusložu deniņu daivā. Garšas analizatoram ir liela nozīme gremošanas nosacījuma refleksu izveidošanā. Garšas receptoru kairinājums reflektoriski veicina gremošanas sulu atdalīšanos kuņģī un zarnās.
