GAISS

dabisks gāzu, galvenokārt slāpekļa un skābekļa maisījums, no kura sastāv Zemes atmosfēra. Gaiss ir dabiska vide, ārpus kuras cilvēka organisma fizioloģiskā darbība nav iespējama, - bez barības cilvēks var nodzīvot ilgāk par mēnesi, bet bez gaiss organisma dzīvības norises ilgst tikai dažas minūtes. Bioloģiski svarīgākā gaisa sastāvdaļa ir skābeklis. Bezskābekļa atmosfērā cilvēki un dzīvnieki nevar eksistēt, jo skābeklis nepieciešams organismam oksidēšanās procesos, bez skābekļa nav iespējama šūnu vielmaiņa, enerģijas ražošana. Ieelpā un izelpā cilvēks izvada caur plaušām apm. 13 m3 gaisa diennaktī. Ieelpojot daļa skābekļa plaušu alveolās pāriet asinīs, bet izelpojot no organisma tiek izvadīta ogļskābā gāze. Organisma funkcijas necieš, skābekļa daudzumam elpojamā gaisā samazinoties līdz 17 - 18%; veseliem cilvēkiem skābekļa trūkums labi kompensējas - elpošana kļūst biežāka un dziļāka, paātrinās asinsrite, palielinās eritrocītu skaits u.tml. Ja skābekļa daudzums samazinās līdz 14%, rodas hipoksija (skābekļa deficīts organismā). Skābekļa daudzuma samazināšanās līdz 6 - 9% jau apdraud dzīvību, rodas anoksija (skābekļa bads). Tīra skābekļa elpošana var izraisīt smagas toksiskas parādības - rodas bronhīts, augšējo elpošanas ceļu iekaisums, bet smagākos gadījumos plaušu iekaisums un pat plaušu tūska. Gaisā skābekļa daudzums ir samērā nemainīgs, - jūrmalā, kalnos, laukos un pilsētās tas ir gandrīz vienāds, atšķirība ir tikai par 0,1 - 0,2%. Dabā skābekļa avots ir zaļie augi. Skābeklis rodas arī ūdens fotoķīmisko pārvērtību procesā, kas noris ultravioletā starojuma ietekmē atmosfēras augstākajos slāņos. Ogļskābo gāzi gaisā izdala cilvēks izelpojot (guļot - 10 litri stundā, kustoties - 22,6 litri stundā, bet, strādājot smagu fiz. darbu, - 50 - 100 litri stundā), kā arī dzīvnieki un augi. Tā rodas visur, kur notiek rūgšana, pūšana, degšana u.tml. procesi. Taču fotosintēze, kas noris zaļajos augos, palīdz uzturēt pastāvīgu ogļskābās gāzes daudzumu. Lauku gaisā ir - 0,03% ogļskābās gāzes, bet lielās pilsētās, kur ir daudz rūpnīcu, tās daudzums gaisā palielinās līdz 0,04% . Cilvēks samērā viegli panes uzturēšanos gaisā, kurā ogļskābās gāzes daudzums sasniedz 0,08% . Tikai tad, ja ogļskābās gāzes daudzums pārsniedz 0,1% , parādās saindēšanās simptomi: gurdenums, galvassāpes, pavājinās sirdsdarbība un elpošana. Slāpeklis ir procentuāli lielākā gaisa sastāvdaļa. Parastajā koncentrācijā tam nav nekādas ietekmes uz organismu (ieelpojamais un izelpojamais gaiss satur apm. vienādu daudzumu). Inertās gāzes - argons, hēlijs, neons, kriptons, ksenons, ja atmosfēras spiediens normāls, ir indiferentas, t.i., uz organismu nekādu ietekmi neatstāj. Atmosfērā esošajām radioaktīvajām gāzēm (radons un tā izotopi aktinons un torons), kam ir īss pussabrukšanas periods, nav kaitīgas iedarbības uz cilvēka organismu. Atmosfēras gaisā var būt arī ozons, kas rodas, pērkona negaisa laikā notiekot elektriskajai izlādei, kā arī skujkoku mežos karstā laikā sasilstot un iztvaikojot sveķiem. Ozons oksidē niecīgākos gaisa piemaisījumus, sadalās un līdz ar to izzūd no gaisa, tāpēc ozona klātbūtne liecina, ka gaiss ir tīrs. Lielās pilsētās ozons saglabājas tikai dažas sekundes pēc pērkona. Organisma dzīvības norises ietekmē ne vien gaisa sastāvs, bet arī tā fizikālās īpašības (t°, mitrums, kustība, spiediens). Gaisa temperatūra atkarīga no Saules starojuma radītā Zemes virskārtas sasiluma, kuru savukārt nosaka Saules augstums virs horizonta (gadalaiks, diennakts stunda), mākoņu sega, gaisa kustības ātrums u.c. Tā kā siltais piezemes gaiss ir vieglāks, tas paceļas augstākajos slāņos, kur tā t° sāk atkal pazemināties. Uz katriem 100 metriem augstuma virs jūras līmeņa gaisa t° pazeminās vidēji par 0,6°. Diennakts laikā piezemes gaisa slānī visaugstākā gaisa t° novērojama pulksten 13 - 14, bet viszemākā - pirms saules lēkta. Gaisa t° diennakts

svārstības ietekmē vietas ģeogrāfiskais platums. Vislielākās gaisa t° diennakts svārstības vērojamas tuksnešu apgabalos, bet vismazākās - aukstajā klimatiskajā joslā. LPSR apstākļos visaugstākā gaisa t° ir jūlijā, bet viszemākā - janvārī. Lielas ūdenstilpes, kas akumulē siltumu, samazina gaisa t° svārstības, piem., rudenī LPSR piekrastes rajonos gaisa t° ir augstāka nekā no jūras attālākajās vietās (Latgalē). Telpās gaisa t° ir atkarīga no apkures, ventilācijas, ēkas būvmateriāla, telpā esošo cilvēku skaita. Par optimālo gaisa t° uzskata tādu, kurā ir patīkama siltumsajūta. Cilvēkam atrodoties relatīvā miera stāvoklī, mierīgi strādājot vieglu fizisku vai garīgu darbu, tā ir 18 - 20°. Tādai t° jābūt dzīvokļos. Darba telpās t° pazemina atkarībā no darba rakstura: strādājot vidēji smagu fizisku darbu, gaisa t° jābūt 15 - 18°, bet, strādājot smagu fizisku

darbu, kas saistīts ar organisma siltumatdevi, telpā gaisa t° pazemina, lai organisms nepārkarstu. Pārāk zema gaisa t° darba telpās var izraisīt pastiprinātu organisma siltumatdevi un saaukstēšanos. Gaiss t° mērīšanai lieto termometrus. Mērījot t°, termometrs jānovieto cilvēka sejas augstumā; tas nedrīkst atrasties apkures ierīču tuvumā vai pie ārsienas. Cilvēka siltumsajūta ir atkarīga arī no gaisa mitruma un kustības. Gaisa kustības cēlonis ir nevienmērīga Zemes virskārtas sasilšana. Siltākais gaiss paceļas atmosfēras augstākajos slāņos, tā vietu ieņem gaiss ar zemāku t°, - rodas gaisa kustība. Gaiss kustību raksturo virziens un ātrums (mērī m/s, dažreiz - ballēs). Gaisa kustības ātrumu nosaka ar anemometru, bet telpās, nosakot niecīgus gaisa kustības ātrumus, lieto katatermometru. Gaiss kustībai ir liela higiēniska nozīme, tā izkliedē gaisa piesārņojumus, atjauno gaisa tīrību apdzīvotā vietā. Gaisa kustības ātrums un virziens stipri ietekmē laika apstākļus, jo gaisa kustības dēļ pārvietojas siltas un aukstas gaisa masas no tāliem apgabaliem, veidojas nokrišņi. Telpās gaisa kustība nodrošina vēdināšanos. Gaisa kustība pastiprina cilvēka organisma siltumatdevi. Ja gaisa t° ir zema, vēsais gaiss iekļūst apģērba porās un izspiež no tām silto gaisu, pastiprinās siltuma vadīšana caur

ādu, kā arī no atsegtajām ķermeņa daļām - sejas, rokām u.c; šādos apstākļos cilvēks ātrāk saaukstējas. Ja gaisa t° augsta, gaisa kustības ietekmē straujāk iztvaiko sviedri no ādas virsmas un siltumatdeve pastiprinās. Cilvēks ir ļoti jutīgs pret gaisa kustību un sajūt to, sākot ar 0,1 m/s. Ja gaisa kustības ātrums sasniedz 0,03 m/s, pazeminās ādas t°, sašaurinās ādas asinsvadi, tā kļūst bālāka, jo ādas receptori gaisa kustību uztver, lai gan cilvēks vēju vēl nejūt. Ja gaisa kustības ātrums ir neliels, notiek it kā ādas masēšana, nedaudz mainās asinsspiediens, paātrinās elpošana. īslaicīga vēja iedarbība ir patīkama un atsvaidzinoša, turpretī ilgstoša - nogurdina. Veicot mierīgu darbu, cilvēks sāk just caurvēju, ja gaisa kustības ātrums sasniedz 0,2 - 0,3 m/s. Strādājot mierīgu darbu, sajūtama gaisa kustība nav vēlama, jo tā veicina organisma siltumatdevi un var izraisīt saaukstēšanos. Patīkama siltumsajūta un labs garastāvoklis cilvēkam var būt dažādās gaisa t°, mitruma un kustības ātruma kombinācijās. Šo faktoru optimālo kombināciju sauc par komforta zonu; atsevišķos gadījumos to panāk ar gaisa kondicionēšanu. Ļoti nelabvēlīga kombinācija ir zema t°, vējš un liels mitrums. Gaisa spiedienu uz cilvēka organismu kompensē organisma iekšējais spiediens, taču, cilvēkam pārejot no vides ar normālu gaisa spiedienu (1013 hPa jeb ~760 mm Hg) uz vidi ar paaugstinātu vai pazeminātu gaisa spiedienu,

novērojamas pārmaiņas organismā (skatīt augstuma slimība; dekompresijas slimības). Organisma pašsajūtu ietekmē arī gaisa jonizācija (skatīt aerojonizācija). Apdzīvotās vietās, it sevišķi lielās pilsētās un rūpniecības centros, gaiss tiek piesārņots ar dažādām vielām (skatīt gaisa piesārņotība; dūmi; putekļi). Gaisā var atrasties apm. 100 dažāda veida mikroorganismu. Atmosfēras gaisā patogēnie mikroorganismi drīz iet bojā - uz tiem iedarbojas ultravioletais starojums, gaisa kustība u.c. faktori. Telpu gaisu no mikroorganismiem atbrīvo, izdarot gaisa dezinfekciju. Gaisā notiek pašattīrīšanās, ko veicina gaisa kustība, kura samazina dažādo vielu koncentrāciju; bezvēja laikā piemaisījuma elementi izkliedējas lēnām. Notiek arī smagāko daļiņu nosēšanās, turklāt ātrāk nosēžas tās daļiņas, kuru diametrs lielāks par 10 μm. Liela nozīme ir ķīmiskiem procesiem, piem., sēra dioksīds, lēni oksidējoties, pārvēršas sērskābē, kas savukārt neitralizējas ar gaisā esošo amonjaku vai sārmainiem putekļiem. Arī nokrišņi attīra gaisu no putekļiem un kvēpiem, izšķīdina un izgulsnē dažādas gāzveida vielas. Svarīga nozīme gaisa attīrīšanā ir zaļajiem augiem, kuru lapas ne tikai mehāniski aiztur gaisa putekļus, bet arī piesaista dažādus piemaisījumus, piem., uzsūc sēra dioksīdu un uzkrāj to audos sulfātu veidā. Tomēr gaisa pašattīrīšanās process noris ļoti lēni. Att.