GAISMAS TERAPIJA
optiskā (t.i., infrasarkanā, redzamā un ultravioletā) starojuma izmantošana ārstniecībā; fizioterapijas nozare. Dabā pilnīgākais optiskā starojuma avots ir saule (skatīt saules terapija). Tā kā saules radiācija atkarīga no gadalaika, meteoroloģiskiem u.c. apstākļiem, liela praktiska nozīme gaismas terapijai ir mākslīgajiem optiskā starojuma avotiem, kuru optiskā starojuma intensitāte un spektrālais sastāvs ir pastāvīgāki. Mākslīgie starotāji ir ērti lietojami gan fizioterapijas kabinetos, gan mājas apstākļos. Gaismas terapijā izmanto infrasarkano un ultravioleto starojumu. Dabā un cilvēka dzīvē svarīga bioloģiska nozīme ir arī redzamajam starojumam, ko redzes orgāns - acs uztver kā baltu vai krāsainu gaismu. Šā starojuma darbības mehānisms tomēr nav vēl pietiekami izpētīts, lai to varētu mērķtiecīgi lietot gaismas terapijā.
Infrasarkanā starojuma iegūšanai izmanto siltuma starotājus, kas lielāko daļu savas enerģijas atdod ar infrasarkano jeb siltuma starojumu. Vienkāršākais siltuma starotājs ir parastā elektriskā kvēlspuldze. Intensīvāku starojumu izdala kvēlspuldzes ar ogles kvēldiegu. Iemontējot vairākas spuldzes piemērota lieluma un atbilstošas formas koka vai metāla kamerās, var apstarot visu ķermeni vai tā daļas.
Kvēlspuldzes (reizēm gatavotas no krāsaina stikla) ievieto arī mazos rokas reflektoros un sauc par Miņina lampām; tās piemērotas lietošanai mājas apstākļos. Daudz lielāku siltuma daudzumu izstaro t.s. solluksa lampas, lielākās ir stacionāras, mazākās - portatīvas. Mazāk vērtīgas ir t.s. infrasarkanā starojuma lampas jeb elektriskās "saulītes" - reflektorā ievietota vaļēja pretestība, ko strāva sakarsē tikai līdz tumši sarkanai kvēlei. Siltuma starotājus visbiežāk lieto vietējām procedūrām. Infrasarkanais starojums sasilda apstarotā ķermeņa laukuma audu virsējās kārtas; īsā laikā, ādas kapilāriem izplešoties, izveidojas piesārtums - siltuma eritēma. Siltums uzlabo vietējo asins un limfas cirkulāciju, vielmaiņu, rada labvēlīgus apstākļus iekaisuma un sāpju likvidēšanai, piem., ausu, kakla un deguna slimībās, daudzās nervu sistēmas un locītavu kaitēs. Izstarotais siltums ar nervu sistēmas starpniecību ietekmē audus un orgānus arī dziļumā un ārpus apstarotā lauka robežām. Siltuma starotājus nedrīkst lietot, ja ir nosliece uz asiņošanu. Ultravioletā starojuma
iegūšanai izmanto gāzizlādes spuldzes, kurās starojumu ierosina elektriski procesi retinātās gāzēs vai tvaikos. Starojuma viļņu garumu u.c. īpašības noteic ķīmiskie elementi, kuru atomi piedalās procesos, kā arī spuldzes darba režīms. Ar elementu un režīmu mērķtiecīgu izvēli var iegūt izstarojumu ar vēlamajām īpašībām. Visbiežāk gaismas terapiju lieto dzīvsudraba-argona spuldzes. Tā kā šo spuldžu stobriņus izgatavo no kvarca, kas neaiztur ultravioleto starojumu, tās sauc arī par kvarca spuldzēm. Siltumu tās neizstaro gandrīz nemaz. Redzamā gaisma ļoti spilgta un nesatur spektra sarkano daļu, tāpēc āda šajā gaismā izskatās zilgani zaļa. Praktiskā nozīme ir dzīvsudraba-argona spuldzes bagātīgajam ultravioletajam starojumam, kura dēļ spuldzi sauc arī par mākslīgo kalnu sauli. Vājās caurspiešanās spējas dēļ ultravioletais starojums iedarbojas tikai uz ādas virskārtu, taču ierosina daudzas reakcijas, kas izmantojamas gan ārstniecībā, gan profilaksē. Viena no tām ir noturīgs ādas apsārtums - gaismas eritēma, kas, ādas kapilāriem izplešoties, izveidojas dažu stundu laikā pēc apstarošanas ar lielām starojuma dozām. Ārstniecībā ar eritēmas dozām apstaro tikai nelielus ādas laukumus, jo gaismas eritēma, ja tā ir ļoti plaša, rada labsajūtas traucējumus, sliktu dūšu un pat vemšanu. Eritēmai beidzoties, sāk lobīties ādas virskārta un rodas pigmentācija - iedegums; iedegumu rada arī atkārtota ķermeņa apstarošana, kas eritēmu nerada. Ja apstarošanu atkārto, ādas jutīgums pret ultravioleto starojumu samazinās, tāpēc ārstēšanas kursa laikā dozu pakāpeniski palielina. Ultravioletais starojums ierosina D vitamīna veidošanos ādā, pasargā organismu no vielmaiņas traucējumiem, kādus rada D vitamīna trūkums uzturā. Tāpēc ultravioletais starojums ir spēcīgs līdzeklis pret rahītu. Apstarošana uzlabo arī organisma vispārējo pretestību, ēstgribu, miegu un darbaspējas, palīdz atgūt spēkus pēc smagas vai ilgstošas slimības. Plaši izmanto ultravioletā starojuma pretsāpju un baktericīdisko darbību, tos lieto arī asinsrades orgānu stimulācijai, ar ko daudzos gadījumos novērš mazasinību; apstarošana veicina brūču dzīšanu un kaulu saaugšanu pēc lūzumiem. Lielās bioloģiskās aktivitātes dēļ ultravioletais starojums, ja to lieto bez vajadzības un nepareizās devās, var kaitēt veselībai. Tāpēc apstarojumus ar dzīvsudraba-argona spuldzi drīkst izdarīt tikai pēc ārsta norādījuma viņa noteiktās dozās (skatīt biodoza). Apstarošanu parasti izdara ik pārdienas; kursā ietilpst 6 - 15 procedūras. Gaismas terapijas kabineti iekārtoti visās ārstniecības un profilakses iestādēs; tie apgādāti ar dažāda tipa dzīvsudraba-argona stacionārām lampām individuālai ķermeņa apstarošanai, pārnēsājamām lampām, galda lampām mutes dobuma un žāvas apstarošanai, bākas veida lampām profilaktiskai grupu apstarošanai. Dzīvsudraba-argona spuldzes izstaro dažāda viļņu garuma ultravioleto starojumu. Retāk lieto t.s. monohromatiskās spuldzes, kas izstaro vai nu tikai īso viļņu, vai tikai garo viļņu ultravioleto starojumu. īso viļņu ultravioleto starojumu izmanto pārsiešanas u.c. telpu gaisa atbrīvošanai no patogēniem mikrobiem. Dzīvsudraba-argona spuldžu gaisma stipri kairina acs konjunktīvu, tāpēc acu aizsardzībai jālieto speciālas brilles. Izņēmums ir monohromatiskās garo viļņu starotājas (eritēmspuldzes), kuru ultravioletais starojums acis nekairina. Gaismas terapijas kabinetus visvairāk izmanto ziemā, kad saules radiācijas spektrā izzūd infrasarkanā un ultravioletā daļa. Lai varētu pilnīgāk veikt profilaktiskos uzdevumus, poliklīnikas un arī lielākie uzņēmumi iekārto fotārijus (speciālu telpu, kuras vidū atrodas luminiscentais starotājs), kuros ik dienas var apsauļot simtiem cilvēku.
