FAGOCITOZE

īpašu cilvēka un dzīvnieku organisma šūnu (fagocītu) spēja aktīvi satvert un sagremot organismam svešu vielu daļiņas (arī mikroorganismus). Fagocitoze ir viens no organisma rezistences faktoriem un reaktivitātes rādītājiem. Vienšūņiem un zemākajiem daudzšūnu dzīvniekiem. Fagocitoze ir galvenais barošanās veids. Cilvēkiem un dzīvniekiem organismā ir 2 fagocītu veidi - makrofāgi un mikrofāgi. Ja mikroorganismiem izdodas pārvarēt ārējās aizsargbarjeras un iekļūt organismā dziļāk, tiem pretim stājas audos klejojošie fagocīti. Ja mikrobiem izdodas izvairīties arī no tiem, rodas iekaisums. Tā raksturs atkarīgs ne tikai no organisma reaktivitātes, bet arī no mikrobu dabas. Strutas radošie mikrobi parasti ierosina akūtu iekaisumu un mikrofāgu saplūšanu infekcijas iekļūšanas vietā. Tuberkulozes mikobaktērijas, dažas patogēnās sēnes u.c. mikroorganismi infekcijas iekļūšanas vietā rada tikai vieglu kairinājumu, un tur konstatējami vienīgi makrofāgi. Viens mikrofāgs uzņem līdz 100 mikroorganismu (vidēji cilvēka organismā ir apmēram 30 miljardu mikrofāgu, bet to skaits stresā - reakcijā uz nelabvēlīgiem faktoriem - var vēl desmitkāršoties). Tikpat daudz mikroorganismu var uzņemt arī makrofāgi, tikai tie ir mazāk kustīgi un bez mikrofāgu līdzdalības cilvēka un dzīvnieka organismu ilgāku laiku no mikrobiem nespēj pasargāt. Savukārt mikrofāgi nespēj uzņemt un iznīcināt vecās, savu mūžu nodzīvojušās šūnas u.c. lielākas daļiņas - to spēj makrofāgi. Fagocitoze ir aktīvs process un prasa enerģiju, tāpēc attiecīgajās šūnās pastiprinās skābekļa un glikozes patēriņš. Fagocīti noārda baktērijas ar fermentiem, kas atrodas fagocītu citoplazmā esošajās lizosomās, kuras sāk izzust, tiklīdz šūna sāk fagocitēt. Fagocīti mikroorganismus uzņem endocitozes ceļā, t.i., šūnas membrāna ar pielipušajiem mikrobiem ieliecas citoplazmā, ieliekums augšgalā salīp un atdalās no membrānas. Izveidojas maisiņš - fagosoma, kurā atrodas fagocitētais mikroorganisms. Tā galīgā noārdīšana notiek sekundārā lizosomā, kas rodas no fagosomas un tai pieguļošām lizosomām. Daudziem mikrobiem ir dažādi fagocitozes kavētāji faktori. Tā, piem., tuberkulozes mikobaktēriju klāj biezs vaska apvalks, pneimokokus - mukopolisaharīdu apvalks. Fagocitozi traucē arī daži šūnu virsmas antigēni, piem., baktēriju toksīni. Alkohols, badošanās, dažādi medikamenti (prednizolons, aminazīns, hinīns u.c.) samazina fagocitozi, bet kalcijs, magnijs, nātrijs, histamīns, imūnserums u.c. to pastiprina. Retumis sastopami iedzimti fagocitozes traucējumi, piem., mikrofāgu lizosomās ietvertas divkāršā apvalkā, kam fermenti netiek cauri, tāpēc šie mikrofāgi mikrobus gan satver, bet nenoārda. Pastāv zināma sakarība starp fagocitozi un slimības ierosinātāju. Pneimokoki, streptokoki u.c. akūtu infekciju ierosinātāji mikrofāgos iet bojā jau nepilnās 15

minūtēs. Turpretim tuberkulozes mikobaktērijas, brucellas, gonokoki, mikroskopiskās sēnes u.c. nosacīti intracelulārie parazīti fagocītos spēj ne tikai dzīvot, bet arī vairoties. Fagocītos vairojas arī vīrusi, un tad bojā iet drīzāk fagocīts nekā vīruss. Bez tam mikrofāgi, kas vīrusu jau fagocitējuši, bieži nespēj vairs uzņemt baktērijas, tāpēc vīrusu infekcijai nereti pievienojas baktēriju infekcija. Vīrusu infekcijas agrīnajos posmos galvenā organisma aizsargfaktors ir interferons, bet baktēriju infekcijas agrīnajos posmos - fagocitoze.