EPILEPSIJA
krītamā kaite - hroniska slimība ar krampju un samaņas zuduma lēkmēm. Ja epilepsijas cēlonis nav zināms, runā par epileptisko slimību jeb genuīno epilepsiju, bet, ja epilepsija ir kādas citas slimības simptoms, - par simptomātisko. Genuīnā epilepsija parasti sākas bērnībā, bet simptomātiskā epilepsija var rasties arī vecākiem cilvēkiem. Epilepsijas klīniskās izpausmes iedalāmas vairākās grupās: lēkmjveidīgi traucējumi (lielās lēkmes, mazās lēkmes, psihiski ekvivalenti); epileptiskās psihozes; epileptiskās pārmaiņas personībā. Pirms lielās lēkmes vērojami t.s. priekšvēstneši (slikta pašsajūta, nomākts garastāvoklis, pastiprināta uzbudināmība, galvassāpes). Lēkme sākas ar auru, kuras izpausmes ir dažādas atkarībā no bojājuma perēkļa lokalizācijas smadzenēs. Aura slimniekam parasti ir vienveidīga, ilgst dažas sekundes. Aurai seko bezsamaņa, slimnieks krīt, rodas toniski un kloniski krampji. Šajā laikā slimnieks ir komatozā stāvoklī un notikušo vēlāk neatceras. Tonisko krampju laikā rokas un kājas ir nedaudz paceltas, izstieptas, žokļi atplesti. Šī fāze ilgst 5 - 30 sekundes. Seko klonisko krampju fāze, kuras laikā mijas zibenīga muskuļu saraušanās un atslābšana. Šī fāze ilgst 1 - 1 1/4 minūtes. Lēkmes laikā slimnieks bieži sakož mēli. Var notikt gribai nepakļauta urinēšana un defekācija. Dažos gadījumos lēkme beidzas pēc toniskās fāzes vai niecīgiem kloniskiem krampjiem (abortīvā lēkme). Krampjiem beidzoties, slimnieks vēl kādu laiku paliek bezsamaņā. Pēc lēkmes var iestāties dziļš miegs. Atsevišķas krampju lēkmes parasti dzīvību neapdraud. Smags stāvoklis rodas tad, ja lēkmes seko cita citai tik ātri, ka slimnieks starp tām neatgūst samaņu (epileptiskais stāvoklis). Tādā gadījumā steidzami jāizsauc ārsts. Mazās lēkmes laikā slimnieks nekrīt, krampji nerodas, bet ir īslaicīgs samaņas zudums. Epilepsijas psihisko ekvivalentu izpausmes veids ir lēkmjveidīga apziņas aptumšošanās (t.s. apziņas krēsla - skatīt apziņas traucējumi) vai garastāvokļa patolģiskās novirzes. Garastāvoklis biežāk ir nomākts, saistīts ar afektīvu sasprindzinājumu, retāk pacilāts, ar ekstātisku nokrāsu. Nomāktā garastāvokļa laikā slimnieks nereti jūt tieksmi «izlādēties», var būt ļauns, agresīvs. Garastāvokļa patoloģiskās novirzes var ilgt dažas minūtes, stundas vai dienas. Reizēm tās palīdz likvidēt fiziskā slodze, staigāšana. Epilepsija slimniekam var būt arī lēkmjveidīgi veģetatīvi traucējumi (spiediens pakrūtē, slikta dūša, reibonis, sāpes sirds apvidū, sirdsklauves) un miega traucējumi. Epileptiskās psihozes var norisināties akūti un hroniski. Tās izpaužas dažādi un var būt līdzīgas citām psihiskām slimībām (šizofrēnijai, maniakāli depresīvajai psihozei u.c.). Reizēm slimniekam ar laiku rodas epileptiskās pārmaiņas personībā - grūtības pārslēgties, domāšanas gausums, pedantiskums, ļaunums un reizē glaimīgums. Var pasliktināties atmiņa. Tā kā epilepsijas lēkme var rasties jebkurā laikā un vietā, cilvēki, kas slimo ar epilepsiju, nedrīkst strādāt augstumā, pie ūdens un uguns, pie rotējošiem mehānismiem, nedrīkst vadīt satiksmes līdzekļus, peldēties bez uzraudzības, viņiem nedrīkst būt ieroču. Ārstēšanā svarīgi ievērot ārsta noteikto terapiju un to strauji nemainīt. Ārstniecisko līdzekļu (pretkrampju līdzekļu) maiņu izdara ļoti lēnām, vienu preparātu pakāpeniski aizstājot ar citu. Slimnieks nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus, uzturā jāierobežo kairinoši ēdieni, sevišķi jāsamazina vārāmā sāls lietošana. Kopējais diennaktī uzņemtais šķidruma daudzums jāierobežo līdz 1 -1,5 litriem. Slimnieks nedrīkst ilgstoši uzturēties karstumā, viņam jāievēro normāls darba un atpūtas režīms. Lai slimnieks negūtu traumas, lēkmes laikā viņam zem galvas un elkoņiem paklāj ko mīkstu; lai novērstu mēles ievainošanu, starp zobiem ieliek nelielu priekšmetu (piem., karotes kātu, zīmuli), kas aptīts ar marli vai kabatlakatiņu.
