ENTERĪTS
tievās zarnas iekaisums. Enterīts reti ir izolēta slimība, parasti iekaisums vienlaikus rodas tievajā un resnajā zarnā (enterokolīts) vai kuņģī un tievajā zarnā (gastroenterīts). Enterīts var būt akūts un hronisks. Akūta enterīta cēlonis var būt rupja, grūti sagremojama barība, bojāti uzturlīdzekļi, infekcijas slimības (piem., holera, gripa, plaušu karsonis), saindēšanās ar ķīmiskām vielām (sārmiem, skābēm, dzīvsudrabu, arsēnu, fosforu), palielināts jutīgums pret kādu uzturlīdzekli (olām, zemenēm) vai ārstniecības līdzekli (jodu, bromu), kuņģa, aizkuņģa dziedzera, aknu darbības traucējumi, cērmes, ķermeņa pārkaršana vai atdzišana, fiziska un garīga pārpūle. Akūts enterīts parasti sākas ar nespēku, caureju vairākas reizes dienā, sāpēm nabas apvidū. Pirms šiem simptomiem var būt ēstgribas trūkums, slikta dūša, paaugstināta t°, vēdera urkšķēšana. Izkārnījumi ir zaļgani dzelteni, un to daudzums palielināts. Slimnieks ir bāls, tā mēle sausa, ar baltu aplikumu, vēders uzpūties. Smaga akūta enterīta gadījumā organisms caurejas un vemšanas dēļ zaudē daudz ūdens un rodas intoksikācija un krampji. Ja akūtu enterītu pareizi ārstē,
tas pāriet dažu dienu vai nedēļu laikā. Iespējami sarežģījumi (hepatīts, nefrīts, cistīts) un akūta enterīta pāriešana hroniskā formā. Hroniskais enterīts parasti rodas, ja nepareizi ārstē akūtu enterītu, kā arī tad, ja ir olbaltumvielu un vitamīnu trūkums, minerālvielu maiņas traucējumi. Hroniska enterīta gadījumā slimniekam ir nelielas sāpes nabas apvidū, urkšķēšana vēderā, smaguma sajūta pēc ēšanas, slikta dūša, caureja drīz pēc ēšanas vai agri no rīta. Dažreiz caurejas nav, ir pastiprināta gāzu veidošanās, kā ari zarnu disbakterioze. Var būt reibonis un nespēks. Slimnieki parasti novājē, ir bāli, viegli uzbudināmi, tiem ir pamazinātas darbaspējas. Uztura režīma neievērošana, pārkāršana vai atdzišana, infekcijas slimības, fiziskā un garīga pārpūle var izraisīt hroniskā enterīta paasinājumus. Ja laikus neuzsāk hroniskā enterīta ārstēšanu, sakarā ar dažādu vielu nepietiekamu uzsūkšanos tievajā zarnā rodas smagi vielmaiņas traucējumi, hipovitaminozes, tūska, kaulu trauslums, anēmija. Ārstē atkarībā no enterīta cēloņa. Akūta enterīta gadījumā pirmajās dienās nepieciešams gultas režīms. Slimniekam sākumā dod tikai stipru tēju un melnu kafiju, ar trešo dienu pamazām pārejot uz pilnvērtīgu uzturu. Hroniskā enterīta gadījumā svarīgākais ir pareizs, pilnvērtīgs uzturs, kas satur pietiekami daudz nepieciešamo uzturvielu un vitamīnu. Ierobežojumi diētā pieļaujami tikai īsu laiku slimības paasinājuma gadījumā. Olbaltumvielas jāuzņem fizioloģiskas normas robežās (apm. 100 gramu) vai vairāk. Tauku daudzumu vēlams samazināt, jo daudzi dzīvnieku tauki zarnās slikti uzsūcas un pastiprina to peristaltiku. Augu un piena tauki ierobežojami tikai enterīta paasinājuma laikā. Ogļhidrātu daudzums samazināms, it sevišķi nevēlami tādi produkti, kas satur daudz šķiedrvielas. Ieteicamās attiecības: 140 - 150 grami olbaltumvielu, 110 - 120 gramu tauku, 250 - 300 gramu ogļhidrātu. Olbaltumvielas nodrošināmas ar gaļu, zivīm, biezpienu, olām (omlete). Ogļhidrātu daudzumu samazina, ierobežojot maizes (līdz 300 grami), putraimu (līdz 50 grami) un cukura patēriņu (līdz 30 grami). Lai organisms saņemtu pietiekami daudz kalcija, kas darbojas pret iekaisumu, jālieto rūgušpiens, kefīrs, siers, biezpiens, spināti, skābenes. Ierobežojams svaiga piena patēriņš, jo enterīta gadījumā piena cukurs zarnās bieži netiek sašķelts. Ieteicami arī produkti, kas satur magniju un kāliju, - griķu putraimi, rieksti, dārzeņi. Vārāmā sāls patēriņš ierobežojams. Liela nozīme enterīts ārstēšanā ir vitamīnu terapijai, jo A vitamīns darbojas pret iekaisumu, В grupas vitamīni normalizē zarnu peristaltiku un sekrēciju, С vitamīns palielina organisma pretošanās spējas un uzlabo vielmaiņu. Sulfanilamīdi un antibiotikas jālieto pēc ārsta norādījumiem, lai nerastos disbakterioze. Profilakse. Uzturam jābūt racionālam un pilnvērtīgam. Jāievēro noteiktas ēdienreizes. Nedrīkst lietot sliktas kvalitātes produktus. Rūpīgi jāmazgā rokas, augļi, dārzeņi.
Nepieciešams pietiekami ilgs miegs un dozēta fiziskā slodze. Svarīga norūdīšanās, ieteicama noberzēšanās ar mitru dvieli.
