EMDR terapija klīniskajā praksē
Raksta autore: Elīna Jeļena Zariņa – SIA “Klīnika Dzintari” sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe, konsultatīvā psiholoģe, MG Psych., EMDR metodes lietotāja
EMDR (Eye Movement Desensitization and Reprocessing jeb Acu kustību desensibilizācija un traumatiskās informācijas pārstrāde) ir zinātniski pamatota, integratīva psihoterapijas metode. Sākotnēji to 1980. gadu beigās izstrādāja amerikāņu psiholoģe Frensīna Šapiro (Francine Shapiro) pēctraumas stresa traucējumu (PTST) ārstēšanai. Mūsdienās šī metode ir kļuvusi par vienu no vadošajām un Pasaules Veselības organizācijas rekomendētajām pieejām darbā ar traumu un citiem psihiskās veselības traucējumiem.
Kas ir EMDR terapija?
EMDR pamatā ir humānistisks pieņēmums, ka cilvēka psihei piemīt dabiska tieksme uz integrāciju, pašregulāciju un pašdziedināšanos – līdzīgi kā ķermenis dabiski sadziedē fizisku brūci.
Psihē šo procesu skaidro Adaptīvās informācijas apstrādes (AIP) modelis. Veselīgas informācijas apstrādes laikā jauna pieredze tiek sasaistīta ar esošajām atmiņu shēmām, no tās tiek gūta adaptīva mācība, un emocionālais uzbudinājums pierimst. Bet piedzīvojot smagu, akūtu vai hronisku traumu (piemēram, avāriju, vardarbību, pēkšņu zaudējumu vai ilgstošu emocionālu nevērību bērnībā u.c.), šis dabiskais informācijas apstrādes process var tikt bloķēts. Traumatiska informācija burtiski "iestrēgst" un paliek neironu tīklos savā neapstrādātajā formā (ar visām bailēm, bezpalīdzību, destruktīvām pašpārliecībām un ķermeņa sajūtām). Kad ikdienas dzīvē parādās stimuli jeb "trigeri", neapstrādātā informācija aktivizējas. Cilvēks reaģē tā, it kā apdraudējums notiktu šeit un tagad, piedzīvojot trauksmi, panikas lēkmes vai flashback epizodes. EMDR mērķis ir palīdzēt smadzenēm šo informāciju "atbloķēt" un integrēt adaptīvā veidā.
EMDR terapijā tiek izmantots strukturēts 8 fāžu protokols. Šī struktūra nodrošina klienta drošību un procesa vadāmību.
Kā EMDR strādā?
EMDR terapijas unikālais elements ir bilaterālā (abpusējā) stimulācija. Visbiežāk tās ir vadītas, ritmiskas acu kustības pa labi un pa kreisi, taču klīniskajā praksē izmanto arī taktilos vai skaņas stimulus. Klients vienlaikus koncentrējas uz traumatisko atmiņu un seko terapeita pirkstu kustībām. Tas samazina notikuma emocionālo intensitāti un spilgtumu, padarot to vieglāk apstrādājamu. Sesiju ilgums ir atkarīgs no traumas vai traucējuma sarežģītības. Vienkāršas traumas gadījumā var pietikt ar dažām sesijām, taču, ja ir kompleksas traumas gadījums (ilgstoša traumatiska pieredze, piesaistes problēmas bērnībā un akūta psihotrauma tagadnē), atveseļošanās ar EMDR pieeju var prasīt ilgstošu laiku – 15, 20 sesijas un ilgāk.
Kādos gadījumos ir piemērota EMDR terapija?
Mūsdienu klīniskajā praksē to sekmīgi piemēro plaša spektra traucējumu ārstēšanā:
- panikas lēkmes, fobijas, trauksme;
- PTST (pēctraumas stresa traucējumi);
- depresija un ilgstošas, sarežģītas sēras;
- ēšanas traucējumi;
- hroniskas sāpes un psihosomatiskie traucējumi;
- atkarības un līdzatkarības dinamika;
- pašvērtējuma problēmas, kuru pamatā ir bērnības piesaistes traumas (emocionāla atstumtība, kritika), u.c.
Galvenie ieguvumi un priekšrocības
Salīdzinot ar citām terapeitiskajām metodēm, EMDR klīniskajā praksē uzrāda vairākas būtiskas priekšrocības:
- nav nepieciešams detalizēts verbāls izklāsts: klientam nav smalki un atkārtoti jāstāsta par piedzīvotajām šausmām, kas mazina retraumatizācijas risku sesijas laikā;
- notiek dziļa, holistiska dziedināšana: pārmaiņas notiek trīs līmeņos – kognitīvajā (mainās domas par sevi), emocionālajā (mazinās / zūd bailes, kauns, vaina u.c.) un somatiskajā (ķermenis vairs nereaģē ar saspringumu, sāpēm u.c), nodrošinot visaptverošu uzlabojumu;
- rezultātam ir ilgtermiņa noturība: kad trauma ir adaptīvi pārstrādāta, tā saglabājas kā biogrāfisks fakts cilvēka pieredzē, taču zaudē savu emocionālo lādiņu un nevada cilvēka tagadnes lēmumus un pašsajūtu.
