Otrā tipa cukura diabēts var piezagties klusi un nemanāmi, tādēļ diemžēl tas tiek konstatēts arī cilvēkiem, kas jūtas labi un par veselību nesūdzas. Kā pārbaudīt sevi un kā sadzīvot ar šo slimību, ja tāda ir konstatēta, – konsultē "BENU Aptiekas" piesaistītā eksperte, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Ilze Konrāde un aptiekas farmaceits Konstantīns Čerjomuhins.

Diemžēl 2. tipa cukura diabētam tas ir diezgan tipiski – neradīt īpašas sūdzības par pašsajūtu un nākt gaismā tad, kad situācija kļuvusi pavisam nopietna. Tāpēc – nejauši atklāts cukura diabēts patiesībā ir veiksmes stāsts, jo vēl ir izredzes pasargāt sevi no daudz lielākām veselības problēmām.

Kāpēc rodas 2. tipa cukura diabēts?

Endokrinoloģe skaidro, ka atšķirībā no 1. tipa cukura diabēta, kas ir autoimūna slimība, kad cilvēka imunitāte vēršas pret aizkuņģa dziedzerī esošajām beta šūnām, kuras ražo insulīnu, 2. tipa diabēts lielā mērā rodas vai nerodas atkarībā no dzīvesveida. Vai sekojam līdzi tam, ko ēdam, vai kustamies, vai nav liekā svara, vai pilnvērtīgi izguļamies, cik daudz stresojam. Protams, liela loma ir arī iedzimtībai, gēniem.

Pacienti bieži vaicā: "Manai mammai ir cukura diabēts, vai tas nozīmē, ka arī man būs?" Atbildot uz jautājumu – vai cukura diabēts var iedzimt? – vienā vārdā jāteic – jā, var. Epidemioloģiskie pētījumi rāda: ja kādam no vecākiem ir atklāts 2. tipa cukura diabēts, arī viņa bērniem ir par 50% lielāks risks ar to saslimt. Tomēr viss atkal ir atkarīgs no uztura un paradumiem ģimenē. Jo pat medicīniskajos pētījumos vēl un vēl tiek gūts apstiprinājums tam, ka dzīvesveids ir atslēga numur viens, kurš samazina risku iedzīvoties dažādās kaitēs, tai skaitā arī 2. tipa cukura diabētā.

Mehānismi, kāpēc rodas 2. tipa cukura diabēts, ir vairāki. Kad cilvēks paēd, asinīs paaugstinās cukura jeb glikozes līmenis, un tas ir automātisks signāls aizkuņģa dziedzera beta šūnām izstrādāt insulīnu (tās ir vienīgās visā organismā, kas ražo šo hormonu!). Savukārt insulīns ir kā atslēdziņa, lai glikoze pa speciāliem transporta kanāliem varētu iekļūt muskuļaudos, taukaudos un aknās, pabarot mūsu šūnas un nodrošināt mums enerģiju. Patiesībā glikoze ir galvenais mūsu organisma enerģijas avots, bet insulīns – vienīgais, kas spēj cukura līmeni asinīs pazemināt.

Kur rodas problēma?

Ja maz kustamies un netērējam iekrātos enerģijas resursus, tie uzkrājas tauku veidā ap iekšējiem orgāniem. Sliktākais ir tas, ka tajos attīstās viegls, bet pastāvīgs iekaisums. Un, apēdot sviestmaizīti, glikoze paaugstinās, izdalās insulīns, lai palīdzētu glikozei iekļūt šūnās, bet tas nevar atvērt šūnu, jo taukskābes un iekaisuma vielas no taukiem to neļauj. To medicīniski sauc par insulīna rezistenci. Lielāks risks iedzīvoties šādās problēmās ir cilvēkiem ar lieko svaru, paaugstinātu asinsspiedienu un paaugstinātiem holesterīna rādītājiem. Tiesa, ar gadiem, organisma sistēmām novecojot, iespēja saslimt ar 2. tipa cukura diabētu palielinās ikvienam, tāpēc katram cilvēkam pēc 45 gadu vecuma vismaz reizi gadā būtu jākontrolē, vai diabēts jau neklauvē pie durvīm.

Ko pārbaudīt?

Ārste stāsta – ja gribas veikt skrīningu, ir trīs standarta varianti, kā to izdarīt:

1. Tukšā dūšā noteikt asinīs glikozes līmeni. Veselam cilvēkam rezultātam jābūt 5,6 milimoliem litrā vai zemākam. Ja cukura līmenis asinīs sāk celties un rādītājs (bez grūtniecības) ir augstāks par 6,1 milimoliem litrā, tas liecina par prediabētu jeb pirmsdiabēta stadiju (līdz septiņiem milimoliem litrā). Ja šajā stadijā cilvēks radikāli maina savu uzturu un sāk kustēties, bieži vien rādītāji uzlabojas un diabēts nemaz nesākas.

2. Orālais glikozes tolerances tests. To veicot, glikozes līmenis jānosaka tukšā dūšā. Tad jāizdzer 75 grami glikozes šķīduma (glikoze var būt arī pulvera veidā) un atkal jānosaka glikozes līmenis asinīs pēc stundas un divām. Rādītājam jābūt mazākam par 7,8 milimoliem litrā.

3. Analīzes glikētā hemoglobīna līmenim. Tas patiesībā ir vēl svarīgāks rādītājs par glikozes līmeni asinīs, jo rāda, cik liels ir tā hemoglobīna daudzums, kas saistījies ar glikozi un vairs nepārnes skābekli uz organisma audiem pēdējo triju mēnešu laikā. Ja rādītājs ir lielāks vai vienāds ar 6,5 milimoliem litrā, var droši teikt, ka cilvēkam ir cukura diabēts. Ja rezultāts ir 5,7–6,5 milimoli litrā, tad ir tā sauktā prediabēta stadija, ja mazāks par 5,7 milimoliem litrā – diabēta nav. Šo analīzi var nodot jebkad – arī pēc ēšanas.

Kā dzīvot tālāk?

Speciāliste uzsver, ka, sadarbojoties ar ārstu, katram cilvēkam iespējams atrast piemērotāko medikamentu lietošanas taktiku, tomēr jāsaprot, ka ar zāļu lietošanu vien viss nebūs atrisināts. Ja ir atklāts cukura diabēts, turpmāk jādomā arī par savu dzīvesveidu. Un tas nav tik viegli, kā izklausās. Izšķiroša šajā gadījumā būs tieši motivācija veikt mazas izmaiņas savos ikdienas ieradumos.

Pirmkārt, ēdienkartē jāsamazina ogļhidrātu daudzums. Tos satur visi graudaugu produkti, augļi un ogas, šķidrie piena produkti, kartupeļi, bietes, saldumi. Bet tas uzreiz nenozīmē, ka ēst vairs nedrīkst vispār neko. Nē! Vienkārši jāizvēlas produkti ar zemāku glikēmisko indeksu (to uz iepakojumiem norāda ar simbolu GI) un jādomā, ko un ar ko aizvietot. Zems glikēmiskais indekss ir, piemēram, pākšaugiem, lēnāk uzsūcas brūnie rīsi, pie salātiem balto rīsu vietā lielisks papildinājums ir kvinoja, rupjmaizi labāk izvēlēties tādu, kurā mazāk iesala, bet no baltmaize jāatsakās, pat, ja tajā ir linsēklas vai klijas.

Otrs svarīgs faktors – fiziskas aktivitātes. Gandrīz neviena slimība nav šķērslis kustībām, tieši otrādi – mērena fiziska slodze veicina izredzes izveseļoties vai vismaz justies labāk. Tas attiecas arī uz cukura diabētu. Būtu labi, ja katrs, kuram ir cukura diabēts, dienā atrastu vismaz 30 minūtes, lai ātrā solī pastaigātu, lēnām paskrietu, panūjotu, pabrauktu ar riteni, slēpotu. Starp citu, fiziskas aktivitātes uzlabo insulīna darbību, tāpēc ir pat ļoti nepieciešamas. Patiesībā cilvēki, kuri, pirmoreiz izdzirdot paziņojumu "jums ir cukura diabēts", saņemas dzīvot veselīgāk, bieži vien no diabēta izārstējas pavisam.

Simptomi, kas var liecināt par diabētu

• slāpes un izsalkums,
• bieža vēlme urinēt,
• straujš, neizskaidrojams svara zudums,
• nogurums, miegainums,
• sausa, iekaisusi āda, lēna ievainojumu dzīšana.

Kas jāzina, ja tev vai tavam tuviniekam ir cukura diabēts?

Farmaceits uzsver, ka, pirmkārt, jāatceras, ka jāierobežo ogļhidrātu daudzums ēdienā, arī cukura lietošana. Ja tomēr kārojas saldu, cukura vietā pie tējas vai kafijas jāpievieno cukura aizvietotāji, kuri nopērkami aptiekā. Izvēle ir plaša.

Otrkārt, ik pa laikam var lietot vitamīnu kompleksus, kas paredzēti tieši diabēta pacientiem. Labi, ja tie satur hromu, kanēli, kurkumu (uzlabo insulīna darbību organismā) un B grupas vitamīnus, kuri veicina glikozes pārvēršanos enerģijā un uztur nervu un asinsvadu veselību, tas ir ļoti būtiski, ja ir diabēts.

Treškārt, svarīgi izvēlēties labus ādas kopšanas līdzekļus, jo diabēts iespaido tās apasiņošanu un pēdu veselību. Labi, ja ķermeņa un pēdu krēmu sastāvā ir pantenols un urīnviela, kura mīkstina ādu. Ja raksturīgi ādas iekaisumi, var palietot līdzekļus, kuru sastāvā ir sudrabs.

Ceturtkārt, mājās pārbaudot cukura līmeni asinīs ar glikometru, pirkstā katru reizi jādur ar jaunu adatu, lai pasargātu sevi no infekciju riska. Arī cilvēkiem, kas lieto insulīnu, jāievēro droša higiēna. Proti, katru reizi insulīna pilnšļircei nepieciešama jauna adatiņa, lai mazinātu ādas iekaisuma risku.

Piektkārt, ik pa laikam jāapmeklē pēdu kopšanas speciālists un acu ārsts, jo asinsvadu bojājumu dēļ tiem, kam ir diabēts, mainās ādas un pēdu jutība un tiek negatīvi ietekmēta arī redze.