Dizartrija ir fonētiski runas –, piemēram, skaņu veidošanas, balss, runas tempa – traucējumi, kas radušies, ja runas kustībai nepieciešamie muskuļi ir vāji vai grūti kontrolējami; bieži tā ir neskaidra vai lēna runa, kas ir grūti saprotama. Dizartriskie runas traucējumi var izpausties gan pieaugušajiem, gan bērniem, ja tiek pārslimota konkrēta slimība, ir iegūta galvas trauma, kā arī citu cēloņu rezultātā.

Dizartrijas gadījumos tiek traucēti daži vai visi runas pamatprocesi, piemēram, neskaidra izruna, elpas kontrole, balss augstums, skaļums un kvalitāte, var parādīties nazalitāte (deguna pieskaņa balsij).

Cēloņi

Dizartrijas dēļ var rasties grūtības kustināt mutes, sejas vai augšējo elpceļu muskuļus, kas kontrolē runu. Pieaugušajiem dizartrija var rasties galvas smadzeņu bojājuma rezultātā, vai pārslimojot, piemēram, encefalītu, meningītu, poliomielītu, gūstot galvas smadzeņu traumu, kā arī intoksikācijas, smadzeņu audzēja rezultātā. Tāpat distrofija var būt saistīta ar Laima slimību, multiplo sklerozi, muskuļu distrofiju, Parkinsona slimību, insultu.

Bērniem dizartriju visbiežāk novēro cerebrālās paralīzes gadījumā. Tā rodas dažādu kaitīgu faktoru ietekmē atšķirīgos laika posmos: prenatālā (grūtniecības), intranatālā (dzemdību) vai agrīnā postnatālā (pirmā dzīves gada) periodā.

Simptomi

Dizartrijas pazīmes un simptomi var atšķirties atkarībā no tās cēloņa un veida. Novirzes runā izpaužas dažādās pakāpēs atkarībā no nervu sistēmas traucējuma rakstura un bojājuma smaguma pakāpes. Vieglākos gadījumos, pastāvot atsevišķiem izrunas defektiem, runa var būt neskaidra (cilvēks runā kā piedzēries).

Smagākos gadījumos runas temps var būt nevienmērīgs, tā var būt lēna vai pārāk ātra, izpausties kā klusa runāšana vai nespēja runāt skaļāk par čukstu vai, tieši otrādi, pārāk skaļa runāšana. Tāpat raksturīgi skaņu izlaidumi, modulācijas traucējumi (monotona runa), grūtības kustināt mēli, lūpas, sejas muskuļus, ir ierobežotas apakšējā žokļa kustības, slikta siekalu kontrole, siekalošanās. Dizartrijai raksturīgas arī gramatiskās novirzes, balss piedvesma un aizsmakums, kā rezultātā runa kļūst citiem nesaprotama.

Smagāka dizartrijas forma ir anartrija, kas izpaužas neartikulētā īdēšanā, kurā neiespējami atšķirt zilbes un pat skaņas. Anartrija nav valodas izpratnes problēma vai grūtības ar pareizo vārdu atrašanu. Cilvēki ar anartriju vēlas runāt, taču ir zaudējuši kontroli pār runas muskuļiem, kas ietver lūpu, mutes, mēles, balsenes un diafragmas muskuļi.

Ārstēšana

Ārstēšanas metode var būt saistīta ar dizartrijas cēloni un veidu, kā arī simptomu smaguma. Vispirms ārstē pamatcēloni, uzlabojot arī runas spēju. Ārstēšanā var tikt pielietota runas un valodas terapija, logopēdija – tā vērsta uz cilvēka komunikatīvo spēju, runas un valodas, saskarsmes, balss, runas tempa un ritma iemaņu veidošanu, attīstīšanu un darbības stabilizēšanu jebkurā vecumā. Tāpat logopēdija ietver runas ātruma pielāgošanu, muskuļu stiprināšanu, elpas atbalsta palielināšanu, artikulācijas uzlabošanu.

Rehabilitācija var tikt izmantota, lai garantētu iespējami labāku iekļaušanos reālās dzīves situācijās ar iespējami labākām komunikācijas un lingvistiskajām spējām. Tā ietver komunikācijas prasmju uzlabošanu, visu pragmatisko prasmju stimulēšanu (neverbālās, paraverbālās, mutvārdu), kā arī stimulējot alternatīvās komunikācijas veidus (runāšana, rakstīšana, žesti vai zīmēšana, datortehnoloģijas).