DIFTERIJA
akūta infekciju slimība, kam raksturīgs iekaisums un plēvjaini aplikumi uz gļotādas vai ādas, organisma smaga intoksikācija; bieži rodas sarežģījumi sirdī, nervu sistēmā, nierēs. Difterijas ierosinātājs ir nūjiņveida baktērija (Corynebacterium diphtheriae), kas labi iztur izžūšanu, bet ko ātri iznīcina saules stari un dezinficējoši šķīdumi; 58° temperatūrā tā iet bojā 10 minūtēs.
Galvenais infekcijas avots - slims cilvēks, kā arī vesels cilvēks - baktēriju nēsātājs. Inficēšanās notiek pilieninfekcijas ceļā, cilvēkam runājot, klepojot, šķaudot, kā arī ar pilienu aptraipītiem priekšmetiem, retāk ar pārtikas produktiem. Ar difteriju biežāk slimo rudenī un ziemā, kad meteoroloģiskie faktori ir nelabvēlīgi un organisma pretestība samazināta. Visbiežāk saslimst bērni 1-5 g. vecumā. Pēc 14 g. vecuma saslimstība mazinās, jo izveidojas imunitāte pat tādiem cilvēkiem, kas ar difteriju nav slimojuši.
Baktērijas organismā iekļūst caur gļotādu (galvenokārt rīkles, balsenes, deguna, retāk dzimumorgānu gļotādu) vai acu konjunktīvu, dažreiz arī caur ievainotu ādu. Gļotādā baktērijas savairojas un izdala specifisku toksīnu, kas bojā gļotādas epitēlija šūnas un apkārtējo asinsvadu sienas. Asinsvadu sienu caurlaidībai palielinoties, audos ieplūst ar olbaltumvielām bagāts iekaisuma eksudāts, kas, nokļuvis uz bojātās gļotādas virsmas, sarec un veido blīvu, ar dziļākajiem epitēlija slāņiem saistītu plēvi. Apkārtējos audos rodas tūska. Difterijas baktēriju toksīns, iekļuvis asinīs, izraisa intoksikāciju un bojā dažādus orgānus, sevišķi bieži sirdi, nieres, virsnieres, nervu sistēmu. Difterijas inkubācijas periods ilgst 2-11 dienas, visbiežāk 4-6 dienas.
Pēc infekcijas lokalizācijas, slimības gaitas, intoksikācijas pakāpes izšķir dažādas difterijas klīniskās formas: rīkles difterija, balsenes difterija, deguna, ādas, acu, ausu, ārējo dzimumorgānu difterija u.c. Rīkles difterija ir biežākā forma. Tā var būt lokalizēta, difūza un toksiska. Lokalizētā rīkles difterija parasti sākas ar nedaudz paaugstinātu t° un nelielām sāpēm rīklē. Uz mandelēm rodas plāna fibrīna (asins olbaltumvielas) plēvīte, kas 2.-3. slimības dienā kļūst plašāka un biezāka. Aplikums uz mandelēm var būt vienlaidu vai arī atsevišķu saliņu veidā. Tas ir grūti noņemams; pēc noņemšanas paliek asiņojoša virsma. Kakla limfmezgli palielinās. Lokalizētās difterijas gadījumā aplikums ir tikai uz mandelēm. Ja slimniekam pirmajās slimības dienās ievada antitoksisko pretdifterijas serumu, aplikums ātri atdalās un sākas atveseļošanās. Difūzā rīkles difterija var rasties vai nu jau ar pirmo slimības dienu, vai arī no lokalizētas formas, ja laikus nav lietots antitoksiskais serums. Difūzajai difterijai raksturīgi plaši aplikumi, kas ir ne tikai uz mandelēm, bet arī uz aukslēju lokiem, rīkles mugurējās sienas un aizdegunē. Toksiskajai difterijas formai raksturīgs smags vispārējais stāvoklis, augsta t° (39-39,5°), ādas bālums, traucējumi sirdsdarbībā. Uz mandelēm ir plēvjaini, netīri pelēki, blīvi aplikumi. Jau pašā slimības sākumā izveidojas tūska rīklē un arī ap palielinātajiem kakla limfmezgliem. Ļoti smagos gadījumos tūska sniedzas pat zemāk par atslēgkaulu. Toksiskās difterijas gadījumā var būt asiņošana no deguna, rīkles, asinsizplūdumi ādā; bieži pievienojas komplikācijas - miokardīts, nervu paralīzes, nieru iekaisums. Var iestāties sirds un elpošanas muskulatūras paralīze. Balsenes difterija (t.s. īstais krups) var būt primāra vai arī pievienoties rīkles vai deguna difterijai. Slimība attīstās pakāpeniski ar nelielu t° paaugstināšanos, sausu, rejošu klepu, balss piesmakumu. Pamazām iestājas afonija. Šis sākumperiods - I jeb katarālā stadija - var ilgt 1-3 dienas. Ja šai laikā nesāk specifisko ārstēšanu, process progresē un iestājas II jeb stenozes stadija. Plēves un tūska nosprosto balseni, tāpēc ir apgrūtināta ieelpa. Bērns ir nemierīgs, ieelpas laikā ievelkas ribstarpas un kakla bedrītes. Ieelpa ir skaļa, zāģējoša. Sakarā ar skābekļa trūkumu rodas cianoze un var iestāties III jeb asfiksijas stadija. Ja laikā uzsāk specifisko ārstēšanu, slimība līdz asfiksijas stadijai nenonāk un bērns 1-2 nedēļās atveseļojas.
Ar deguna difteriju biežāk slimo zīdaiņi un mazbērni. Tā kā deguna gļotāda pietūkst, bērnam ir grūti elpot caur degunu. No vienas vai abām nāsīm izdalās serozi asiņaini vai asiņaini strutaini atdalījumi, āda ap deguna ieeju ir iekaisusi, vietām ar čūliņām un krevelēm. Reizēm uz deguna starpsienas var saskatīt plēvjainus aplikumus. Šī difterijas forma ir ilgstoša. Slimniekam nedaudz paaugstināta t°, neliela intoksikācija. Acu, ausu, ārējo dzimumorgānu, gremošanas trakta, ādas un ievainojumu difterija mūsdienu medicīnas praksē gandrīz nav sastopama. Bērni, kas laikus potēti pret difteriju, ar to saslimst daudz retāk nekā nepotētie vai arī slimo vieglā formā. Žāva ir apsārtusi, uz mandelēm var būt punktveida vai nelielu saliņu veida aplikumi, t° tikai nedaudz paaugstināta. Diagnoze apstiprinās, ja, izmeklējot bakterioloģiski, rīkles vai deguna atdalījumos atrod difterijas nūjiņas.
Ārstēšanā galvenā nozīme ir antitoksiskajam pretdifterijas serumam, ko iegūst no imunizētu dzīvnieku asinīm. Serums spēj neitralizēt slimnieka asinīs cirkulējošo difterijas toksīnu, bet neiedarbojas uz toksīnu, kas jau saistījies ar audu šūnām. Tāpēc antitoksiskais serums jāievada (parasti muskulī) iespējami drīz pēc slimības sākšanās. Lai samazinātos intoksikācija, injicē arī glikozi un dod lielās devās vitamīnus (sevišķi С vitamīnu), virsnieru hormonus, pārlej plazmu. Balsenes difterijas gadījumā tāpat vispirms ievada specifisko pretdifterijas serumu, bet, ja slimnieka stāvoklis neuzlabojas un elpot kļūst arvien grūtāk, tad, negaidot asfiksijas stadijas iestāšanos, izdara intubāciju vai traheotomiju. Katrs difterijas slimnieks obligāti jāievieto slimnīcā. Gultas režīma ilgums atkarīgs no slimības klīniskās formas un smaguma.
Profilakse. Obligāta slimnieku izolēšana slimnīcā, telpu un lietoto priekšmetu dezinfekcija, ar slimnieku kontaktā bijušo personu bakterioloģiska pārbaude un medicīniskā novērošana 7 dienas. Bērniem, kas bijuši kontaktā ar difterijas slimnieku, atļauts apmeklēt bērnu iestādes (bērnudārzu, skolu u.c.) pēc bakterioloģiskas pārbaudes. Difterijas baktēriju nēsātāji nedrīkst strādāt bērnu iestādēs un pārtikas rūpniecībā, kamēr nav pabeigts speciāls ārstēšanās kurss.
Galvenā nozīme cīņā pret difteriju ir aktīvai imunizācijai. Padomju Savienībā profilaktiskā potēšana pret difteriju ir obligāta visiem veseliem bērniem no 3-6 mēnešiem līdz 12 gadu vecumam (1 vakcinācija un 3 revakcinācijas). Plānveidīgi izdarītā potēšana, aptverot visus attiecīgā vecuma bērnus, krasi samazinājusi saslimšanas, gadījumu skaitu; vairākās republikās, arī LPSR, difteriju var uzskatīt par likvidētu. Att.
