CISTA
patoloģisks dobums orgānos vai audos ar dažādu saturu un sienām. Cistas lielums un sienas biezums atkarīgs no lokalizācijas, attīstības mehānisma, pastāvēšanas ilguma u.tml. Izšķir īstenās cistas (sienas iekšpuse izklāta ar epitēlija vai endotēlija šūnām) un pseidocistas (sienu veidotie audi, kuros attīstās cista, vai saistaudi).
Pēc izcelšanās veida cistas iedala vairākos pamattipos. Retences cista veidojas dažādos dziedzeros, ja sekrēta izdalīšanās traucēta un tas sakrājas izvadkanālos vai tieši audos, pakāpeniski veidojot dobumu. Pie retences cistas pieder ateromas, olnīcu cista, krūts dziedzeru cista u.c. Ramolīcijas cista rodas, uzkrājoties šķidrumam pēc audu atmiekšķējuma vai sabrukuma. Parasti tā veidojas galvas smadzenēs un muguras smadzenēs. Parazitārā cista ir dažādu lentveidīgo helmintu attīstības stadija (ehinokokoze, cisticerkoze). Audzēja cista rodas, ja audzējā (piem., dziedzeraudu audzējā) veidojas dobums, kurā sakrājas šķidrums (cistadenoma, cistveida limfangioma). Piedzimtā cista veidojas augļa audu attīstības traucējumu dēļ. Klīniskā aina atkarīga no cistas veida, lokalizācijas, lieluma. Ja pievienojas infekcija, cista var sastrutot un tās saturs var iekļūt blakusorgānos vai ķermeņa dobumā.
Ārstēšana. Ja cista nerada traucējumus, speciāla ārstēšana nav nepieciešama. Ja cista rada kāda orgāna funkcijas traucējumus, nepatīkamu sajūtu, sāpes vai arī ja draud komplikācijas, cistu pilnīgi izoperē vai lieto citas ķirurģiskas metodes (iekšējo vai ārējo drenāžu).
