Šobrīd daudzi speciālisti skatās uz slimību plašāk - ne tikai kā uz fizisko faktoru iedarbību rezultātu, bet arī psiholoģisko faktoru kontekstā. Var izšķirt sekojošus faktorus, kas ietekmē psihosomatisku saslimšanu rašanos: iedzimtības faktori - cilvēkam jābūt predispozīcijai uz saslimšanu; vides ietekme - svarīga loma ir agrīnai attīstībai, bērnībai, ģimenei, kurā aug bērns; cilvēka dzīves notikumi (faktori, kas saasina saslimšanu), sociālā ietekme.

Parasti jāņem vērā daudzu faktoru mijiedarbība, nevis jācenšas noteikt tikai vienu faktoru, kas izraisījis saslimšanu. Z. Freids rakstīja, ka slimība, cik absurdi tas neizklausītos, ir izdevīga pašam slimniekam. Neskatoties uz to, ka slimnieku moka lielas fiziskās ciešanas, tās tomēr ir ne tik mokošas kā emocijas, kuras viņš nav gribējis apzināties.

Ļoti bieži bērni uz dažāda veida problēmām reaģē ar psihosomatiskām saslimšanām, it īpaši agrīnajā vecumā: jo mazāks bērns, jo izteiktāk tas uz grūtībām reaģē ar ķermeni. Pēdējā laikā pacienti pie psihologa vai pie psihoterapeita atnāk pēc ārsta nosūtījuma, ar vārdiem "Jums jārisina ģimenes problēmas". Tie ir pacienti ar tādām diagnozēm kā veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi, somatoformi traucējumi utt. Protams, daudzi pacienti griežās pie palīdzības  krīzes situācijās (tuva cilvēka zaudējums, depresija pēc šķiršanās, trauksme utt.), tomēr stacionārā nozīmīgai daļai pacientu papilddiagnoze ir psihosomatiskas saslimšanas. Tādēļ, ievērojot šo sakarību, mani kā psihologu ieinteresēja jautājums par to, kāda loma bērna saslimšanā ir ģimenei. Savam pētījumam izvēlējos bronhiālo astmu.

Bronhiālās astmas raksturojums

Šobrīd tā ir bieži sastopama saslimšana, kuras diagnoze nereti uzstādāma jau agrīnā bērnībā. Bronhiālā astma pieder pie klasiskajām psihosomatiskajām slimībām, un tā ir hroniska. Astmas lēkmes laikā slimniekam sāk trūkt elpas. Šādi stāvokļi rodas mazo bronhu spazmu rezultātā. Pirmkārt, ir apgrūtināta izelpa, un lēkmes var pavadīt spēcīgs klepus. Subjektīvi rodas spiedoša sajūta krūškurvī, saistīta ar vajadzību pēc gaisa un velēšanos dziļi elpot. Šādi stāvokļi var kļūt bīstami dzīvībai.

Jāatzīmē, ka:

- Astma var attīstīties jebkurā vecumā, bet biežāk tā attīstās pirmajos 10 bērna dzīves gados.

- Zēni slimo 2–3 reizes biežāk nekā meitenes.

- Pubertātes vecumā puse no slimniekiem izārstējas.

Dažādu faktoru loma bronhiālās astmas saslimšanā

Tāpat kā citās psihosomatiskās saslimšanās, astmas saslimšanā izšķir mijiedarbību starp daudziem faktoriem:

-          infekcijas;

-          alerģijas;

-          psiholoģiskiem.

Francis Aleksandrs (2002) savā grāmatā apraksta ciešu saistību starp emocionālu sasprindzinājumu un elpošanas funkcijām, minot to, ka vairumā elpošanas orgānu saslimšanu svarīga loma ir psiholoģiskiem faktoriem. Psihoanalītiskajos pētījumos astmas saslimšanā izšķir emocionālus un psiholoģiskus faktorus. Aleksandrs pierāda, ka tikai divu faktoru - alerģiskā un emocionālā - mijiedarbība izsauc astmas lēkmes. Strādājot ar šiem pacientiem, atklājās, ka pēc psihoanalīzes terapijas vairākumam pacientu astma pārgāja, tomēr alerģiska jutība saglabājās.

Astmas pacientu veselības stāvoklis ir ļoti būtiski saistīts ar stresogēniem faktoriem. Pēc D. Isajeva (2000) uzskatiem, agrīna bronhiālā astma ir stresa izcelsmes psihosomatisks traucējums. Viņš raksta, ka zīdaiņiem psihosomatiski traucējumi notiekot bieži, jo šajā vecumā indivīds uz grūtībām reaģējot ar orgāniem un ķermeņa sistēmām. Kad bērns sastopas ar grūtiem apstākļiem, parādās emocionāls sasprindzinājums.

Mātes un astmatiska bērna attiecības

Mūsu dzīves laikā ir daudz dažādu stresogēnu faktoru, bet savā rakstā es pievērsīšos agrīnai bronhiālai astmai (no piedzimšanas līdz pirmsskolas vecumam) un tās saistībai ar mātes – bērna attiecībām.

Bērnu un vecāku attiecības vienmēr bijušas daudzu pētnieku uzmanības centrā. Ģimenes attiecības uzskata par pamatu bērna attīstībai. Īpaši nozīmīga ir agrīno attiecību kvalitāte, kas ietekmē bērna turpmāko emocionālo attīstību, socializācijas spējas un arī psihisko attīstību. Bērns ir atkarīga būtne, un piedzimstot nespēj izdzīvot bez mātes (aprūpētāja), tāpēc bērnam ir tik nepieciešams, lai kāds viņu ne tikai pabarotu un aizsargātu, bet sniegtu arī mīlestību un siltumu. Ja māte bērnam to nespēj sniegt, tad šādas situācijas pēdējam vienmēr radīs stresu.

Ar astmu saistītos pētījumos (M. Mantymaa, K. Puura, I. Luoma, R. Salmelin, H. Davis, Tsiantis j., V. Ispanovic-Radojkovic, A. Paradisiotou & T. Tamminen, 2003), kuros piedalījās 120 mātes–bērna pāri, kuros 67 bērniem bija hroniskas veselības problēmas, piemēram, astma, alerģija, infekcijas, tika atklāts, ka psiholoģiskais stress ir saistīts ar fizisko slimību, piemēram, ar astmu, un stresa situācija bija atkarīga no aprūpētāja. Līdz ar to mātes-bērna nekvalitatīva interakcija* tiek pieskaitīta saslimšanas riska faktoriem, bet ne astmas saslimšanas izcelsmei.

Astmas psiholoģiskie cēloņi saistās ar mātes-bērna attiecībām. F. Aleksandrs, pamatojoties uz Vaisa un Holideja teoriju, savā grāmatā apraksta, ka astmas lēkme patiesībā esot apspiesta raudāšana, kura vērsta uz māti (astmatiķiem ir grūti raudāt); lēkme beidzoties, kad astmatiķis dodot izeju savām emocijām caur raudāšanu. Bērns ar raudām grib panākt mīlestību, no kuras viņš ir atkarīgs. Raudāšanas apspiešana apgrūtina elpošanu, un tā parasti ir vērojama bērnam, kurš kontrolē savu vēlēšanos raudāt un mēģina apturēt raudāšanu. Šāda bērna mātei ir raksturīgi uz maiguma pazīmēm reaģēt ar atsvešinātību un noraidīšanu. Ar raudāšanas palīdzību bērns sauc māti, taču astmatiskais bērns to apspiež, jo viņam ir bail no pārmetumiem un noraidījuma (V. Broitigam, P. Kristian & M. Rad, M., 1999).

Arī L. Rizs (1964) ir pētījis vecāku uzvedības ietekmi uz bērnu bronhiālās astmas attīstību. Rezultāti rādīja, ka astmatiķu ģimenēs dominēja pārāk rūpīgas (jeb hiperrūpīgas) mātes. Šeit mātes raksturojums atšķiras no iepriekšējo autoru teiktā. Mātes ir pārāk aktīvas, līdz ar to tiek bremzēta bērna iniciatīva, tas noved pie bērna atkarības no mātes. Rizs secināja, ka pusei no ģimenēm saslimšanas attīstībā raksturīgs pārmērīgs rūpīgums vai nevērīga attieksme, nevis prasīgas mātes attieksme. Pārāk rūpīgas mātes ar savu pārmērīgo maigumu apspiež bērnā agresīvas izpausmes un tādējādi – arī tā patstāvīgās iniciatīvas attīstību.

Pētnieki neizšķir vienādu personības struktūru astmatiķiem, bet ir dažas raksturīgas personības īpašības, piemēram: neizpauž agresīvas tendences, slēpta vēlme pēc tuvības un maiguma. Zem agresīvām tendencēm slēpjas stipra vajadzība pēc mīlestības un atbalsta (J. Bastiaans & J. Groen, 1954.).

Secinājumi

Ar šo rakstu gribu uzsvērt, ka es kā psiholoģe nekādā gadījumā nenoliedzu fizisko faktoru nozīmību, bet tikai vēlos vēlreiz pasvītrot, ka uz slimību ir jāskatās daudz plašāk. Bronhiālās astmas iemesli ir dažādu faktoru mijiedarbībā. Visbiežāk stresa situācijas agrīnā vecumā saistītas ar aprūpētāja nespēju dot bērnam visu nepieciešamo tā pilnvērtīgai attīstībai. Šīs atziņas mums nedod tiesības par cēloni vai iemeslu bērna saslimšanai uzskatīt māti, taču tās dod iespēju vēlreiz padomāt par mātes ārkārtīgi nozīmīgo lomu bērna audzināšanā, it īpaši bērna agrīnajā vecumā. Mātei pašai ir daudz stresa situāciju, un ir ļoti svarīgi, lai māte rūpētos pati par savu veselību un spētu tikt galā ar savas dzīves stresoriem. Būtiska loma ir tam, vai sieviete ir apmierināta ar savām attiecībām ar vīru. Nozīmīgs jautājums šeit būs: cik lielā mērā vīrs sievieti atbalsta un piedalās ģimenes problēmu risināšanā? Māte nav vainīga, ka viņas bērns ir saslimis, taču māte ir atbildīga par palīdzības iespēju izmantošanu vai neizmantošanu, lai attiecības ar savu bērnu veidotu veselīgākas un laimīgākas.

Mātes–bērna attiecību svarīgi aspekti:

·         Tuvs fizisks kontakts (vai jūs bieži apskaujat viens otru, nobučojat viens otru)? Vai šis fiziskais kontakts jums un jūsu bērnam ir patīkams?

·         Bērna izvēles brīvība, nepieciešamās robežas atbilstoši bērna vecumam; vai bērns var izrādīt iniciatīvu, arī piedaloties ģimenes jautājumu lemšanā?

·         Bērna un viņa vajadzību saklausīšana.

·         Sadarbības prasme ar bērnu.

·         Pats galvenais jautājums: vai jūs apmierina jūsu attiecības ar savu bērnu?

Ja jūs uz kaut vienu jautājumu atbildējāt ar "nē", tad, iespējams, ir vērts aizdomāties par speciālista palīdzības meklēšanu. Nevar cerēt tikai uz zāļu iedarbību astmas ārstēšanā.

Palīdzības iespējas no psiholoģiskā viedokļa

1.       Var meklēt psihologa vai psihoterapeita palīdzību. Protams, tas nebūt nav viegli, jo bieži, izšķiroties par sava bērna veselību, mātei ir jāsāk ar sevi. Tikai veselai un laimīgai mātei ir laimīgs un vesels bērns. Ir svarīgi, lai tieši šāda māte palīdzētu bērnam atklāt pasauli, un labāk, lai pasaule bērnam būtu krāsaina.

2.       Latvijā ir iespēja iziet speciālu programmu kursu, kurš domāts vecākiem, lai uzlabotu vecāku–bērnu attiecības, saprastu savu bērnības pieredzi un to, kā tā ietekmē viņu attiecības ar bērnu. Šāds programmu kurss ir pieejams psiholoģiskās palīdzības centros.

3.       Pieaugušais, kurš slimo ar bronhiālo astmu, arī var meklēt psihologa vai psihoterapeita palīdzību, lai izprastu, kas tieši uztur saslimšanu un kas ietekmē astmas lēkmju saasināšanos.

* interakcija – mijiedarbība, kas notiek starp māti un bērnu, nav vienkārši saskarsme jeb sazināšanās ar cilvēkiem, kas tik nepieciešama mazam bērnam. Iesākumā vienīgie saziņas līdzekļi mātes un bērna starpā ir emocionālās izpausmes un ar tām saistītā uzvedība; kaut arī vēlāk pievienojas tam runa, taču emocionāli pastarpināta saskarsme saglabā savu principiālo nozīmi tuvu attiecību veidošanā visas cilvēka dzīves laikā.

Literatūra

1.       Aleksander F. (2002). Psihosomaticheskaja medicina. Maskava: EKSMO-PRESS

2.       Bolbijs Dž. (1998). Drošais pamats. Rasa ABC

3.       V. Broitigam, P. Kristian & M. Rad. (1999). Psihosomatičeskaja medicina. Maskava: GEOTAR MEDICINA.

4.       Isaev D. (2000). Psihosomatičeskie rasstroistva u detej. Sanktpēterburga: Piter.

5.       Kulakov S. (2003). Osnovi psihosomatiki. Sanktpēterburga: Rech

6.       M. Mantymaa, K. Puura, I. Luoma, R. Salmelin, H. Davis, Tsiantis j., V. Ispanovic-Radojkovic, A. Paradisiotou & T. Tamminen. (2003). Mother-infant interaction as a predictor of child’s chronic health problems. Child: Care, Health and development, 3, 181-192.

7.       Pezeshkian N. (1996). Psihosomatika i pozitivnaja psihoterapija. Maskava: Medicina

8.       Selchonok K.V. (2003). Psihosomatika: vzaimosvjazj psihiki i zdorovja: Hrestomatija. Minska: Harvest.

Gaļina Voļmillere,
bērnu psiholoģe