Bērni un dzīvnieki
Psihologs - konsultants Olga Skvorcova
Tel. 6309832, olru@one.lv
Agri vai vēlu gandrīz katrā ģimenē pienāk brīdis, kad bērns sāk lūgties: "Gribu brālīti! Vai māsiņu...Jeb kaķīti, sunīti, kāmīti... Nu kaut ko!!! Nu lūdzu!"
Agri vai vēlu gandrīz katrā ģimenē pienāk brīdis, kad bērns sāk lūgties: "Gribu brālīti! Vai māsiņu...Jeb kaķīti, sunīti, kāmīti... Nu kaut ko!!! Nu lūdzu!" Ja brālīti - māsiņu visbiežāk lūdz vienīgie bērni, tad "slepenais sapnis par sunīti" apciemo gandrīz katru bērnu, neatkarīgi no brāļu un māsu daudzuma.
Un tā, pamēģināsim tikt skaidrībā, kādam nolūkam bērniem vajadzīgi zvēriņi...
Viens no iemesliem ir bērna vēlēšanās būt par kādu lielākam un stiprākam. Ģimenē bērnam jau no paša sākuma tiek piešķirta aprūpējamā un jaunākā loma, kas vienmēr spiests pakļauties. Viņam jāklausa tēvs, māte un visi citi pieaugušie. Bet dzīvnieks izrādās vēl mazāks par šo jaunāko, viņš par to var rūpēties, mācīt, dresēt un pretī saņemt paklausību. Līdz ar to bērns pats savās acīs it kā izaug. Un arī uzvesties sāk "kā lielais".
Otrs iemesls - bērns sev meklē rotaļu partneri. Vecāki bieži ir aizņemti, vecās mātes vai vecie tēvi ne visiem ir. Tad nu kaķēns vai kucēns kļūst arī par rotaļu partneri (pat tādā kā "dzīvās rotaļlietas" statusā).
Trešais iemesls - atdarināšana. Draugam ir sunītis - es arī gribu! Vēlēšanās turēt dzīvnieku - jau no dzimšanas bērnu vairāk ir interesējušas svešas spēļmantiņas: gribu tieši tādu...
Vēl viens iemesls - bērns meklē siltumu un sapratni. Vientulības, atstumtības, nesaprašanās jūtas. Dzīva radība mājās dod iespēju justies mīlētam un vajadzīgam.
Droši vien ir arī citi iemesli. Jebkurā gadījumā - bērna lūgums nostāda vecākus jautājuma - "Ko darīt?" priekšā.
Iemesli atteikumam var būt samērā pārliecinoši - alerģija uz spalvām, putekļi, barība, dzīves telpa, kurā visa ģimene tikai ar grūtībām ievietojas, spilgti izteikta antipātija kādam no ģimenes pret spārnotiem - pūkainiem - astainiem - ūsainiem, noslogojums darbā, kad ģimene nav mājās dienām (bet dzīvniekam vajadzīga kompānija...).
Ar tādiem iemesliem ir jārēķinās. Un daudz godīgāk ir bērnam pateikt: "Pagaidām mēs nevaram iegādāties dzīvnieciņu, tāpēc, ka...Kad tu izaugsi (jeb, kad situācija mainīsies) - tu varēsi iegādāties, ko gribēsi". Jānosauc reālie atteikuma iemesli, bet nedrīkst pieminēt bērna "grēkus". Atteikums - tas ir atteikums, bet ne soda vai uzslavas līdzeklis.
Tomēr reizēm notiek, ka dzīvē viss izveidojas savādāk. Un bērns dzīvnieku vienkārši pārnes mājās. Jeb lūdz tik ļoti, ka nav spēka atteikt...Nesteidzieties atteikt. Jāizlemj, protams, vecākiem, bet vispirms tomēr jāpadomā, ko bērnam dod četrkājainā vai spārnotā ģimenes locekļa piedalīšanās mājas dzīvē.
Nav noslēpums, ka vientuļi cilvēki, kuriem mājās ir mājdzīvnieki, dzīvo ilgāk par tiem, kam viņu nav. Zinātnieki to izskaidro ar to, ka starp ģimenes locekļiem notiek emociju apmaiņa, notiek savdabīgs līdzsvars starp "ņemt" un "dot". Un mājdzīvnieki dod bērnam iespēju gan saņemt nesaņemto, gan atdot uzkrāto rūpju siltumu.
Bieži bērniem negribās atgriezties mājās, jo tur neviena nav, kas viņu sagaidītu (kā likums tas attiecas tieši uz jaunākā vecuma skolēniem). Dzīvs radījums - tas ir tas, kas tevi gaida un priecājas, ka esi atnācis, neskatoties uz to, kādas atzīmes esi saņēmis. Ir gadījumi, kad bērni baidās aizmigt tumsā...Un mājas dzīvnieks dod šo aizsargātības sajūtu, atgriežot bērna dvēselei mieru un miegu... "Es baidos, ka naktī mani nolaupīs briesmonis, - stāsta astoņgadīga meitene. -Bet mans kāmītis miegā šņākuļo - un es saprotu, ka neesmu viena...Un nezin kāpēc pārstāju baidīties. Un pēc tam aizmiegu...Mana vecmāmiņa bieži nevar aizmigt. Un tad viņa dzer tabletes. Bet man ir kāmītis..."(Mazais dzīvnieciņš sekmīgi aizstāj līdzekli pret bezmiegu!).
Rūpes par mājas mīluli saliedē ģimeni, palīdz bērnam nodibināt uzticamības pilnas attiecības ar vecākiem, sajust sevi kā daļu no veselas vienības, justies drošam un aizsargātam.
Dzīvniekam nav valodas. Bērns mācās saprast viņu un...arī apkārtējos cilvēkus. Attīstās līdzjūtība un spēja līdzpārdzīvot.
Mājas mīluļi ir patiesi un atklāti savās jūtās - nekautrēdamies priecājas, dusmojas, apvainojas. Ja mīl, tad ar sirdi un dvēseli, arī piedod patiesi un no sirds. Bērns saņem brīnišķīgu iespēju attīstīt savu emocionālo pasauli.
Nedrīkst nepieminēt arī pieskaršanās kontaktu. Mūsdienu steigas un sintētiku pasaulē cilvēks izjūt maigu pieskārienu deficītu. Dzīvnieki aizpilda šo nišu...Senajām tautām bija ticējums: ja kaķi neglauda - viņam izžūst muguras smadzenes... Ja neglauda bērnu - viņam izžūst dvēsele... Varbūt tieši tādēļ bērni (un pieaugušie arī!) ar tādu patiku "glaudās" gar saviem mājas mīluļiem. Nekāda, pat pati laikmetīgākā sintētika, neaizvietos dzīvās Minkas pieskārienus. Arī labāku līdzekli pret stresu vēl neviens nav izdomājis...
Dzīvnieks mājās - ne tikai prieks, bet arī atbildība. Prasme rūpēties par to, ko esi pieradinājis, atbildība par attiecībām, uzmanība pret cita vajadzībām - tas viss bērnam noderēs arī viņa ģimenes dzīvē, kad būs pieaudzis. Rūpes par mīļoto dzīvnieciņu - tādi pat ieradumi un iemaņas kā ikdienas zobu tīrīšana. Kā panākt, lai bērns šīs rūpes nepārliek uz mātes - tēva pleciem? Sākumā rūpējieties kopā ar viņu - līdz bērns pie tā pieradīs.
Diemžēl mājas iemītnieka mūžs ir daudz īsāks par cilvēka mūžu...Bērnam ir iespējas iemācīties ne tikai priecāties, bet arī bēdāties, ne tikai iegūt, bet arī zaudēt. Tā ir dzimšanas un nāves pieredze. Tas ir sāpīgi. Taču no zaudējuma nav pasargāts neviens. Un vecāki var iemācīt, kā tikt galā ar bēdām. Un vārdi par dalītu mīlestību un dalītām bēdām bērnam vairs nav tukša skaņa.
Dzīvnieka mīlestība ir unikāla. Tā ir jāiekaro un jānopelna. Bet, ja dzīvnieks ir uzticējies un iemīlējis, tas nekad no savas mīlestības neatteiksies. Dzīvnieku mīlestība ir bez noteikumiem - vienkārši par to, ka tu esi. Bērnam tāda mīlestība ir vajadzīga kā gaiss. Vecāki reizēm soda. Kā likums - pelnīti. Un bērns to saprot un pieņem. Bet sirds dziļumos viņš tai brīdī tomēr jūtas atstumts. Un meklē mierinājumu. Pie otra no vecākiem. Pie vecās mātes. Pie māsas - brāļa. Bet, ja nav pie kā?...Tā nav iegriba. Tā ir garīga un pat fiziska vajadzība. Bērnam ir svarīgi, lai viņš tiktu pieņemts, justos piederīgs. Cik aizvainojumu un noslēpumu ir dzirdējušas uzmanīgās dzīvnieku austiņas... Pūkainais mēmais draugs gan sapratīs, gan pažēlos, gan nomierinās, gan samīļos, un nevienam neko neizstāstīs...Un neteiks, ka, lūk, pats esi vainīgs...Un bērns atkal jūtas mīlēts, vajadzīgs, pats - pats... Un pēc tam arī pie mammas var pieiet - negaiss ir pāri...
Vai dzīvnieks būs vai nebūs jūsu mājās - atkarīgs no daudziem apstākļiem. Bet kontakts ar dzīvnieku bērnam vajadzīgs emocionālajai (un ne tikai) attīstībai. Ja nav iespējas tikt pie sava dzīvnieka, droši vien atradīsies draugi, kaimiņi, paziņas, kuru mājās dzīvo ūsainie - pūkainie - astainie...Pieredze, ko gūst kontaktējoties ar dzīvniekiem, nevar aizvietot kontaktu ar cilvēkiem. Tāpat kā pat paši mīlošākie vecāki neaizvietos mīļotos dzīvniekus. Tās ir kā divas pasaules, kas papildina viena otru, un padara bērna dzīvi bagātāku un laimīgāku.
