BAKTĒRIJAS
dabā visur sastopami mikroorganismi (garums 0,5-5 μm, platums 0,4-0,8 μm). Pēc formas baktērijas iedala 3 grupās - lodveida, nūjiņveida un spirālveida baktērijas. Lodveida baktērijas sauc par kokiem. Nūjiņveida baktērijas ir skaitliski lielākā grupa, tās ir dažāda garuma un resnuma, ar noapaļotiem vai taisniem galiem; ja nūjiņas novietotas citcitai galā un veido garus pavedienus, tās sauc par pavedienbaktērijām. Tās nūjiņveida baktērijas, kas veido sporas, sauc par baciļiem. Pie spirālveida baktērijām pieder vibrioni, kuru šūna nedaudz ieliekta, un spirillas, kuru šūnai divi vai vairāki izliekumi.
Baktērijas, tāpat kā visu dzīvo organismu šūnām, ir apvalks, citoplazma un kodolaparāts - nukleoīds. Apvalku no ārpuses klāj gļotu slānis, ko, ja tas biezs, sauc par kapsulu. Tā aizsargā baktērijas šūnu no ārējās vides nelabvēlīgās iedarbības, piem., pneimokokiem slimnieka organismā ir izteikta карsula, kas nav novērojama, kultivējot tos mākslīgā barotnē. No kapsulas atkarīgas dažas baktērijas īpašības, daļēji arī virulence. Daudzas nūjiņveida baktērijas ir kustīgas, uz to virsmas ir smalki citoplazmas izaugumi - viciņas.
Pēc viciņu sakārtojuma baktērijas iedala monotrihos (šūnas galā 1 viciņa), lofotrihos (šūnas vienā galā vai abos galos viciņu pušķītis), amfitrihos (abos šūnas galos pa 1 viciņai) un peritrihos (viciņas klāj visu baktērijas ķermeni).
Baktērijas vairojas, galvenokārt. vienkārši daloties, labvēlīgos apstākļos ik pēc 15-30 min. Barojas osmozes ceļā caur apvalku, tāpēc barības vielām jābūt izšķīdušām ūdenī. Baktērijas šūnas izdala apkārtējā vidē hidrolītiskus eksofermentus, kas ūdenī nešķīstošas vielas (celulozi, cieti, olbaltumvielas, taukus) pārvērš vienkāršākos, ūdenī šķīstošos savienojumos. Oglekli baktērijas iegūst vai nu no gaisa ogļskābās gāzes (autotrofiskās baktērijas), vai no organiskiem savienojumiem (heterotrofiskās baktērijas). Arī slāpekļa saistīšanas veidi ir dažādi: dažas baktēriju grupas par slāpekļa avotu olbaltumvielu uzbūvei izmanto neorganiskus ķīmiskus savienojumus vai saista atmosfēras brīvo slāpekli (gumiņbaktērijas augsnē), citām nepieciešamas dzīva organisma olbaltumvielas (patogēnās baktērijas) vai peptoni (pienskābes baktērijas).
Baktērijas, kas dzīvības procesiem spēj izmantot nedzīvus organiskos savienojumus, sauc par saprofītiem atšķiribā no parazītiem, kuri vairojas dzīvā organismā. Baktērijas vielmaiņai vajadzīgas arī minerālvielas un В grupas vitamīni. Pēc elpošanas tipa baktērijas iedala aerobos, kuriem nepieciešams brīvais gaisa skābeklis, un anaerobos, kas spēj vairoties bez gaisa skābekļa. Ir arī fakultatīvi anaerobiskas baktērijas, kas vairojas kā bezskābekļa, tā skābekļa vidē. Vairākums baktēriju ir izturīgas pret zemu t°, bet temperatūrā, kas augstāka par 60°, tās iet bojā. Baktērijas ir sevišķi neizturīgas pret mitru karstumu paaugstinātā atmosfēras spiedienā, kādu izmanto autoklāvos sterilizācijai. Tieša saules gaisma, galvenokārt ultravioletais starojums, tās iznīcina dažās stundās, Patogēno baktēriju iznīcināšanai jeb dezinfekcijai lieto fenolu, formalīnu, hloru, spirtu u.c. ķīmiskos savienojumus. Baktērijas parasti iet bojā, ja tās žāvē, bet, ja to šūnas sasaldē zemā t° un izžāvē vakuumā, tās ilgstoši saglabā dzīvotspēju. Šādu paņēmienu (liofilizāciju) lieto medicīnā dažādu baktēriju kultūru un vakcīnu uzglabāšanai, kā arī lauksaimniecībā bakteriālo preparātu (nitragīna u.c.) ražošanā.
Baciļu sporas ir daudz izturīgākas par šūnām un neiet bojā arī 100° temperatūrā un sausumā. Baktērijas ir visur - augsnē, ūdenī, gaisā, uz augiem, dzīvnieku un cilvēku organismā. Baktēriju kopumu kādā vidē, piem., cilvēka organismā, sauc par mikrofloru. Bez baktērijām nebūtu iespējama dzīvība uz Zemes, jo tās piedalās slāpekļa, oglekļa, sēra, fosfora u.c. elementu riņķojumā dabā. Augsnes baktēriju fermentu darbība rada pūšanas un trūdēšanas procesus, pakāpeniski sadalot organiskos savienojumus (augu un dzīvnieku atliekas) līdz vienkāršiem savienojumiem, kurus augi spēj saistīt no augsnes. Baktēriju ierosinātos rūgšanas procesus izmanto piena produktu rūpniecībā.
Baktērijām ārkārtīgi svarīga nozīme arī kā bioloģiski aktīvu vielu (aminoskābju, fermentu, antibiotiku, vitamīnu) ražotājām. Šādas baktērijas iegūst selekcijas ceļā, atlasot aktīvos dabiskos celmus, kā arī ar fizikālu vai ķīmisku apstrādi, radot mutantus - baktēriju celmus, kas intensīvi sintezē kādu no minētajām vielām; tos lieto medicīnā, pārtikas produktu rūpniecībā un lopkopībā.
No milzīgā baktēriju daudzuma, kas sastopamas uz Zemes, tikai mazākā daļa ir patogēnas - augu, dzīvnieku vai cilvēku infekciju slimību ierosinātājas. Patogēnajām baktērijas raksturīgs parazītisks dzīves veids, tās spēj vairoties tikai dzīvos audos, bet ārpus organisma, ja netiek mākslīgi kultivētas, drīz iet bojā. Noteiktas patogēno baktēriju sugas spēj radīt tikai cilvēku vai noteiktas sugas dzīvnieku saslimšanu; piem., ar gonoreju, ko ierosina gonokoki, slimo tikai cilvēki, bet neslimo dzīvnieki. Baktērijas pētī bakterioloģija. 2 att.
