ANALIZATORI
nervu sistēmas veidojumi, kas uztver organisma iekšējās un ārējās vides kairinājumus un veic saņemtās informācijas analīzi. Analizatoru jēdziena autors ir krievu fiziologs I. Pavlovs. Ikvienā analizatorā ir perifēriskā daļa, vadītājceļi un kortikālā daļa. Perifērisko daļu veido receptori (jušanas nervu šķiedru gali, kas ir ļoti jutīgi pret kāda noteikta kairinātāja enerģijas veidu: gaismu, skaņu, mehānisku, ķīmisku vai termisku iedarbību). Tie bieži sakopoti maņu orgānos. Ierosas impulsi pa vadītājceļiem - jušanas nervu šķiedrām un augšupejošiem ceļiem - tiek pārvadīti uz kortikālo daļu - galvas smadzeņu lielo pusložu garozas šūnām. Uztvertās informācijas analīze notiek visās analizatora daļās, taču galvenā nozīme organismam svarīgās informācijas atlasē un izvērtēšanā ir tieši garozas nervu šūnām. Vairāku analizatoru saņemtās informācijas augstākā analīze garozā saistīta ar sajūtu rašanos. Analizatorus parasti iedala pēc receptīvo aparātu specializācijas. Ārējās vides analizatori - redzes, dzirdes, taustes, ožas un garšas analizatori - informē organismu par visām apkārtējās vides īpatnībām. Iekšējās vides analizatoru receptori kontrolē iekšējās vides sastāvu un procesus. Svarīga nozīme ir arī kustību analizatoriem, kas analizē muskuļu, cīpslu un locītavu mehanoreceptoru uztverto informāciju. Ķermeņa stāvokļa un kustību koordinācijā iesaistās arī līdzsvara (vestibulārais) analizators. Galvas smadzeņu analītiskā un sintētiskā darbība saistīta ar visu analizatoru nepārtrauktu mijiedarbību; tas nodrošina mērķtiecīgas un vienotas organisma reakcijas.
