ACS
maņu (redzes) orgāns, kas uztver gaismas kairinājumus. Sastāv no acs ābola un palīgorgāniem. Acs ābols (bulbus oculi) atrodas acs dobumā (orbītā), ko norobežo galvaskausa kauli; starp tiem un acs ābolu ir taukaudi (amortizatora nozīme). Ja ir slimības, kas saistītas ar novājēšanu, šie taukaudi uzsūcas un acis iegrimst dziļāk. Acs dobums pasargā aci no traumām un dažādiem nevēlamiem kairinājumiem. Acs ābols ir lodveidīgs; tam izšķir priekšējo un mugurējo polu. Līniju, kas savieno polus, sauc par acs optisko asi. Tai perpendikulāra plakne dala acs ābolu priekšējā un mugurējā daļā.
Acs ābola sienu veido 3 apvalki - šķiedrainais apvalks, asinsvadu apvalks un tīklene. Pats ārējais ir šķiedrainais apvalks. Tam ir 2 daļas - cīpslene un radzene. Cīpslene jeb sklēra (sclera) ir necaurspīdīga blīvo saistaudu veidota šķiedrainā apvalka lielākā (4/5) mugurējā daļa (tautā to sauc par acs baltumu). Tai cauri iet redzes nerva šķiedras, redzes nerva apvalka (to veido galvas smadzeņu cietais apvalks) šķiedras, kā arī acs ābola muskuļu cīpslas. Šķiedrainā apvalka priekšējā daļa - radzene (cornea) ir caurspīdīga, apaļa, vertikāla plātnīte, kas izliekta līdzīgi pulksteņstiklam. Radzeni veido blīvie saistaudi; tajā nav asinsvadu, bet ir daudz nervu gala zaru; no ārpuses (priekšpuses) un no iekšpuses (mugurpuses) to klāj epitēlijaudi. Asinsvadu apvalkā ļoti daudz asinsvadu un nervu. Tam ir 3 daļas - dzīslene, starene un varavīksnene. Dzīslene (chorioidea) ir asinsvadu apvalka lielākā, mugurējā daļa, kas cieši pieguļ cīpslenei. Starene jeb ciliārķermenis (corpus ciliare) ir dzīslenes turpinājums uz priekšpusi. Tā sastāv galvenokārt no dažāda virziena gludajām muskuļšūnām, kas kopumā veido starenes (akomodācijas) muskuli. Varavīksnene (iris) ir asinsvadu apvalka priekšējā daļa, kas nepieguļ acs ābola ārējam apvalkam. Tā ir apaļa, vertikāla plātnīte ar atveri - zīlīti vidū, labi redzama cauri radzenei. Varavīksnenē daudz asinsvadu, pigmenta (jo vairāk pigmenta, jo acis ir tumšākas) un gludo muskuļšūnu. Varavīksnene bez pigmenta sastopama ļoti reti (albīniskiem organismiem); tad tā ir sarkanā krāsā, jo tai spīd cauri asinsvadi. Muskuļšūnas varavīksnenē iet 2 virzienos - cirkulāri un radiāli. Radiālās šķiedras veido zīlītes paplašinātājmuskuli, bet cirkulārās - zīlītes sašaurinātājmuskuli. Varavīksnene darbojas līdzīgi fotoaparāta diafragmai. Spilgtā, stiprā gaismā zīlīte sašaurinās, bet vājā gaismā - paplašinās. Zīlīte paplašinās arī, ja cilvēkam ir īpašs emocionāls stāvoklis, piem., sāpēs, bailēs, šausmās.
Tīklene (retina) ir iekšējais un svarīgākais acs ābola apvalks, jo tajā atrodas īpaši gaismas staru uztveršanas elementi. Gaismjutīgie elementi ir tikai tīklenes mugurējā daļā, kas atbilst dzīslenei. Šo tīklenes daļu var apskatīt ar speciālu spogulīti (oftalmoskopu). Tīklenes uzbūve un funkcija ir ļoti sarežģīta; tā uzskatāma par galvas smadzeņu daļu. Tīklenes gaismjutīgie elementi (fotoreceptori) ir nūjiņas un vālītes, turklāt nūjiņu ir apmēram 18 reižu vairāk nekā vālīšu. Vālītes uztver krāsas un ļoti spilgtu gaismu, nūjiņas - tikai gaismas spilgtumu. Vājā gaismā cilvēkam darbojas tikai nūjiņas, tāpēc tumsā viņš krāsas neatšķir. Nakts dzīvniekiem (sikspārņiem, pūcēm) ir tikai nūjiņas, bet dienas dzīvniekiem (vistām, baložiem) - gandrīz vālītes vien. Gaismas kairinājumu no šiem receptoriem uz kortikālo redzes centru, kas atrodas galvas smadzeņu lielo pusložu pakauša daivas garozā, pārvada redzes nervs. No tīklenes redzes nervs iziet nedaudz sāņus (deguna virzienā) no acs ābola mugurējā pola; šo vietu sauc par redzes nerva disku. Tā apvidū nav gaismjutīgu elementu, tāpēc to sauc par aklo plankumu. Galvaskausa dobumā 50% redzes nerva šķiedru krustojas ar tādām pašām pretējās puses redzes nerva šķiedrām, tāpēc katrā galvas smadzeņu lielajā puslodē nonāk redzes nervu šķiedras no abām acīm. Apmēram 4 mm uz sāniem (deniņu virzienā) no redzes nerva diska, gandrīz mugurējā pola apvidū, tīklenē ir t.s. dzeltenais plankums ar centrālo bedrīti. Tā ir tīklenes visjutīgākā vieta. Acs ābola apvalkos ietvertas gandrīz visas acs optiskā aparāta daļas (izņemot radzeni). Gaismas starus lauž radzene, acs ābola kameru šķidrums, lēca un stiklveida ķermenis. Lēca ir caurspīdīgs, abpusēji izliekts ķermenis, kam priekšējā virsma ir plakanāka nekā mugurējā. Lēcā nav ne asinsvadu, ne nervu.Tā atrodas aiz zīlītes un varavīksnenes, ietverta kapsulā, ko ar starenes (akomodācijas) muskuli saista cirkulāra lēcas saite (starainā josliņa). Starenes muskulim kontrahējoties, lēcas saite un kapsula atslābst un lēcas priekšējā virsma vairāk izliecas; muskulim atslābstot, notiek pretējs process. Tā acs pielāgojas (akomodējas), lai varētu saskatīt dažādā attālumā esošus priekšmetus. Ar lēcu saistītas acs ābola kameras. Priekšējo kameru no priekšpuses norobežo radzenes mugurējā virsma, bet no mugurpuses - varavīksnenes priekšējā virsma un lēcas priekšējās virsmas daļa (zīlītes apvidū). Mugurējā kamera ir cirkulāra sprauga, kas aptver lēcas malu. Tās priekšējo sienu veido varavīksnenes mugurējā virsma, bet mugurējo - lēcas saite un starenes muskulis. Abas kameras savieno zīlīte. Acs ābola kamerās atrodas caurspīdīgs šķidrums. Stiklveida ķermenis ir recekļaina masa, ko apņem plāns, ļoti vārīgs apvalks; tas aizpilda acs ābola apvalku norobežotās telpas lielāko (mugurējo) daļu un cieši pieguļ tīklenei. Tā priekšējā virsmā ir neliels iedobums, kurā ieguļ lēca. Acs palīgorgāni ir vairāki; gandrīz visiem ir aizsargnozīme. Ir 7 acs ābоlа muskuļi: 4 taisnie (augšējais, apakšējais, iekšējais un ārējais), 2 slīpie muskuļi (augšējais un apakšējais) un augšējā plakstiņa cēlējmuskulis. Gandrīz visi tie sākas no redzes nerva kanāla sienām, bet beidzas cīpslenē. Tie ir šķērssvītru muskuļi, tātad pakļauti cilvēka gribai. Abu acu kustības ir saskaņotas. Plakstiņi (palpebrae) katrai acij ir 2 - augšējais un apakšējais. Tos veido blīvu šķiedraino saistaudu plātnīte, ko no ārpuses klāj āda, bet no iekšpuses - plāns epitēlijaudu apvalks - konjunktīva. Plakstiņos atrodas acs gredzenveida muskuļa daļa, bet augšējā plakstiņā - arī augšējā plakstiņa cēlējmuskulis. Uz plakstiņu malām ir īsi matiņi - skropstas, kas aizsargā radzeni no putekļiem u.c. svešķermeņiem un aci - no tiešiem gaismas stariem. Konjunktīva (tunica conjunctiva) klāj plakstiņu iekšējo virsmu, pāriet uz acs ābolu un sedz tā priekšdaļu līdz radzenei. Starp plakstiņu konjunktīvu un acs ābola konjunktīvu veidojas spraugveida telpa - konjunktīvas maiss. Tajā atrodas asaras, kas, plakstiņiem aizveroties (mirkšķinot aci), samitrina radzeni. Acs asaru aparātu veido asaru dziedzeris (glandula lacrimalis), kas atrodas acs dobuma ārējā augšējā stūri. Tā izvadkanāliņi (apmēram 10) atveras konjunktīvas maisā. Asaras apskalo acs ābolu un sakrājas acs iekšējā kaktiņā - asaru ezerā. Šeit katram plakstiņam ir atverīte, no kuras sākas asaru kanāliņš, kas beidzas asaru maisiņā, no kura savukārt sākas deguna un asaru kanāls, kas atveras deguna dobuma apakšējā ejā. Arī uzacīm (supercilia) ir aizsargnozīme. Katru uzaci veido ādas valnītis ar īsiem matiņiem, kuru gali vērsti uz deniņu pusi. Parasti uzacis ir tumšākas nekā mati un nosirmo vēlāk. 2 att.
