17.novembrī tiks atzīmēta Pasaules Priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena
Šodien visā pasaulē tiek atzīmēta Pasaules priekšlaikus dzimušo bērnu diena. Šajā pārmaiņu laikā ir daudz nezināmā, bet, lai nezustu kopā esamības un sirsnīgās tikšanās, 17.novembrī ‘’Satikšanās svētki’’ būs nedaudz savādākā formātā. Pasākums būs baudāms attālināti, vecāki varēs noskatīties to sev izdevīgā laikā. Pasākuma video būs publicēts Facebook lapās ‘"Esmu Klāt’", ‘"Pasaules priekšlaikus dzimušo bērnu diena’" pulksten 11:00
Katra mazā pēdiņa, atstāj lielu nospiedumu mūsu dzīvēs! Lai stiprinātu un atbalstītu citus vecākus, kā arī izglītotu sabiedrību, priekšlaikus dzimušo bērnu vecāku biedrība ‘"Esmu Klāt" visu novembri dalīsies ar pieredzes stāstiem: "Es piedzimu agrāk, bet tagad esmu liels’’.
Reiņa mamma Daina dalās savā pieredzē:
Autors: Reinis
‘’Mūsu vecākais dēls Reinis piedzima 30. grūtniecības nedēļā, pēc tam, kad 10 nedēļas biju gulējusi Rīgas Dzemdību namā, lūdzot par mūsu dēliņu un sargājot viņu. Puisēns bija 1,640 kilogramus smags un 41 centimetru garš. Saviem tuvākajiem nosūtījām ziņu ar noslēguma vārdiem - ".. stiprs, liels un vesels!", tam mēs ticējām, lai arī vēl bija kāds ticības pārbaudes ceļš jānoiet. Kopā ar dēliņu BKUS intensīvās terapijas nodaļas pirmajā un otrajā etapā kopā pavadījām sešas nedēļas, līdz dēliņš paaugās, kļuva stiprāks, sāka patstāvīgi elpot un ēst, sasniedza svaru divi kilogrami... Ar tādu, pavisam mazu kunkulīti, devāmies mājās. Es šo laiku atceros ar milzu pateicību, jo pats svarīgākais ir tas, ka kopā ar mums šodien ir mūsu puika, nu jau trīs gadus vecs, smaidīgs, nebēdnīgs, zinātkārs un ārkārtīgi mīlošs. Paldies Dievam, paldies vīram un milzu paldies mediķiem, gan Rīgas dzemdību namā, gan BKUS intensīvās terapijas nodaļā.’’
Neonataloģijas klīnikas vadītāja Dace Sniedze: "Šogad Covid laiks stacionāros ir tiešām sarežģīts, arī bērnu vecākiem. Tas, kas bija jau iegājies kā norma - abu vecāku bieža klātbūtne, šobrīd ir samērā ierobežots. Labā ziņa ir tā, ka mūsu plānotie projekti pārliecinoši virzās uz priekšu, sagaidām reālu ieviešanu 2021. gadā. Steidzīgā bērniņa sagaidīšana bez šaubām sagriež vecāku dzīvi kājām gaisā, un mēs kā ārsti skaidri redzam, ka vecāki jūtas apjukuši, satraukti un vientuļi. Vientulības sajūtu vēl vairāk pastiprina Covid laiks - nepieciešamība ievērot distanci un samazināt kontaktu skaitu. Šodien vēl jo vairāk ir svarīgs silts atbalsts - stāsti par savu pieredzi, sajūtām un pārdzīvojumiem no vecākiem, kas šādu periodu reiz jau ir izdzīvojuši.
Paldies vecāku biedrībai "Esmu klāt!" un katram no vecākiem individuāli, jo jūsu katra atbalsts un stāsts dod stiprinājumu un cerību mammām un tētiem, kas šobrīd meklē atbalstu!
BKUS jaundzimušo intensīvās terapijas virsmāsa Ilona Slavinska:" 17. novembris ik gadus tiek svinēts kā pasaules priekšlaikus dzimušo bērnu diena. Tā apliecina par katra bērna īpašo un vienreizējo personas unikalitāti un spēju un drosmi izdzīvot. Tā jau daudzus gadu desmitus ir arī svarīga ziņa mums, medicīnas darbiniekiem - ārstiem, māsām, māsu palīgiem un visiem dažādu profesiju atbalsta speciālistiem. Tā ir arī ļoti ilga reizēm iesaiste ārstniecībā un aprūpē, lai mazie pacienti augtu, attīstītos, izveseļotos un veiksmīgi turpinātu dzīvot, un izaugtu. Priekšlaikus dzimušo bērnu cīņa par dzīvi ir apbrīnas vērta un tā joprojām ir mūsu, mediķu, aicinājuma un spēka, prieka un gandarījuma avots par paveikto.
BKUS kapelāne Inta Morica:’’ Priekšlaikus dzimušo bērnu ienākšana ģimenē ir svarīgs un izaicinājumiem piepildīts laiks, kas nereti jaundzimušā bērna dzīves pirmajos mēnešos tiek pavadīts stacionāra apstākļos. Tādēļ līdzās aprūpes personāla darbiniekiem - ārstiem, māsām kā komandas daļa ir mazo pacientu tuvinieki, kā arī psihologi, psihoterapeiti, sociālais darbinieks un kapelāns. Jau gandrīz gadsimtu pasaules pieredze slimnīcās apliecina šo speciālistu veikto psiholoģisko ,emocionālo, morālo, garīgo atbalstu cilvēkiem, kuri pārdzīvo dažāda smaguma krīzes, kas saistītas ar bērna atrašanos slimnīcā un bērna slimību. Kapelāna darbs ir daļa no visaptverošās aprūpes, lai, atrodoties slimnīcā, vecāki spētu ieraudzīt savus iekšējos garīgos resursus, lai ģimenes vērtību sistēmas, vecāku pārliecības un ticības kopums tiktu iesaistīts un palīdzētu pārvarēt izaicinājumus, kas saistīti ar bērna saslimšanu un reizēm pat ļoti ilgu atrašanos slimnīcā.
