IEDZIMTĪBA
visu dzīvo būtņu īpašība saņemt no priekštečiem un nodot pēcnācējiem ģenētisko informāciju, kas nosaka to raksturīgās pazīmes un attīstības īpatnības. Iedzimtības mehānisms principā ir vienāds visām dzīvības formām. Tās materiālā saite starp paaudzēm ir dezoksiribonukleīnskābe (DNS), kas nes sevī visu ģenētisko informāciju, kura nosaka nākamā organisma attīstības gaitu. Ar
DNS saistīta ģenētiskās informācijas saglabāšana no paaudzes paaudzē. No šūnas organoīdiem kodols, precīzāk, tajā esošās hromosomas ir galvenais ģenētiskās informācijas nesējs. Hromosomās savukārt ir
DNS, kuras noteiktas daļas ir gēni. Līdz ar
DNS gēni spēj reproducēties; tas nodrošina ģenētiskās informācijas nodošanu no mātšūnas meitšūnām. Cilveka organisms attīstās no vienas apaugļotas olšūnas, kurā puse hromosomu ir no tēva, puse no mātes. Ikvienas bērna fiziskās un psihiskās īpatnības veidošanā piedalās priekšteču gēni. Iedzimstošās pazīmes ir dominējošas (gūst pārsvaru) un recesīvas (var neizpausties). Gēnu kopumu, ko organisms saņem no vecākiem vairošanās procesā, sauc par genotipu, bet organisma pazīmju kopumu - par fenotipu. Katrs fenotips ir genotipa un ārējās vides apstākļu kopiedarbības galaiznākums. Tikai nelielu skaitu organisma pazīmju, piem., acu krāsu, nosaka vienīgi genotips. Gēni nosaka tikai organisma potenciālās iespējas, šo iespēju īstenošanās atkarīga no vides un sociālajiem apstākļiem. To pierāda identisku (vienolas) dvīņu dzīve dažādos apstākļos. Vienolas dvīņiem visi gēni ir vienādi, tāpēc šie dvīņi ir ļoti līdzīgi, tiem ir vienādas iedzimtās īpašības. Augumu nosaka galvenokārt genotips, tomēr, ja viens dvīnis aug trūcīgos apstākļos un augšanas periodā nesaņem pilnvērtīgu uzturu, atšķiras ne tikai abu dvīņu ķermeņa masa, bet arī garums. Bērna dzimumu nosaka vienīgi no tēva saņemtā dzimumhromosoma. Katrā cilvēka ķermeņa šūnā ir 46 hromosomas jeb 23 hromosomu pāri, no tiem 22 hromosomu pārus - autosomas - apzīmē ar skaitļiem 1-22, bet 23. pāri - dzimumhromosomas - apzīmē ar burtiem XX sievietes organismā un XY vīrieša organismā. Dzimumšūnās ir tikai 23 hromosomas, t.i., pa vienai hromosomai no katra pāra. Tātad visās olšūnās ir viena X hromosoma, bet pusei spermatozoīdu ir X, pusei - Y hromosoma. Ja apaugļošanās procesā olšūna saplūst ar spermatozoīdu, kurā ir X hromosoma, apaugļotajā olšūnā ir divas X hromosomas - attīstās meitene; ja olšūna saplūst ar spermatozoīdu, kurā ir Y hromosoma, apaugļotajā olšūnā ir XY hromosomu pāris - attīstās zēns. Apaugļotajā olšūnā ir pilns hromosomu komplekts un jauna ģenētiskā kombinācija. Iedzimtībai ir būtiska nozīme vairāku iedzimto slimību, izpausmē. Vienas īpašības, pazīmes, attīstības anomālijas un slimības ir atkarīgas no autosomu gēniem, citas - no dzimumhromosomu gēniem. Daudzu gēnu iedarbība mainās atkarībā no ārējiem apstākļiem, tāpēc ne vienmēr ir viegli pateikt, vai kāda pazīme ir iedzimta no iepriekšējām paaudzēm vai radusies sakarā ar ārējo faktoru iedarbību uz fenotipu. Tā, piem., bērns var piedzimt nedzirdīgs tāpēc, ka viņam ir gēns, kas izraisa detektīvu dzirdes kauliņu attīstību, vai arī tāpēc, ka grūtniecības sākumposmā māte pārcietusi kādu slimību, kura traucējusi attiecīgā orgāna veidošanos. Ja olšūnas veidošanās procesā, šūnai daloties, ir traucēta hromosomu kustība, piem., viena pāra hromosomas neattālinās, olšūnā paliek vai nu lielāks, vai mazāks hromosomu skaits. Ja šāda olšūna apaugļojas, jaunajā organismā rodas traucējumi, piem., Dauna slimība, kuras pamatā ir viena lieka 21. hromosoma. Cilvēkam viens no X hromosomas gēniem nosaka to tīklenes elementu attīstību, kas nepieciešami krāsu redzei. Vīrietis, kura X hromosomā šis gēns ir defektīvs, sirgst ar daltonismu. Viņš šo redzes defektu izraisošo gēnu nodod tikai meitām (viņas to nodos saviem dēliem), jo dēli X hromosomu saņem no mātes. Sieviete ar šo redzes traucējumu slimo tikai tad, ja mātei ir X hromosoma ar recesīvo gēnu un tēvs ir daltoniķis. Cilvēka iedzimto defektu smagums un funkciju traucējumi krasi samazinās līdz ar sociālās vides attīstību un medicīnas sasniegumiem.
