Psihoterapija / psihiatrija: medicine.lv

Robežstāvokļa personības traucējumi biežāk attīstās pusaudža vecumā vai agrā jaunībā. Tie izpaužas kā emocionāla nestabilitāte, impulsīva uzvedība, savas personības izkropļots redzējums, nespēja uzturēt stabilas attiecības (attiecībā gan uz cilvēkiem, gan mācībām un darbu) un pašnāvnieciskas domas.

Kā nepalaist garām pavasari jeb katrs nākamais solis ir JAUNS SOLIS

Klīnikā Dzintari ikviens klients var saņemt profesionālu psihiatrisku, psihoterapeitisku un psiholoģisku palīdzību. Mūzikas terapijas grupās var mācīties pieņemt izaicinājumus un izmēģināt, kā ir kaut ko darīt pirmo reizi – spēlēt kādu mūzikas instrumentu, veidot muzikālu saspēli, iesaistīties kopējā mūzikas improvizācijā, ļaut skanēt savai balsij vai arī tikai ieklausīties un vērot notiekošo.

13 pazīmes, kas var liecināt par bērna depresiju

Bērnu un pusaudžu depresija – tas nav tikai slikts noskaņojums, bet gan nopietni emocionāli traucējumi, kas var atstāt iespaidu uz daudziem bērna vai pusaudža dzīves aspektiem – attīstību, veselību, dzīves kvalitāti. Bērnu un pieaugušo depresija būtiski atšķiras savā izpausmē, tāpēc ļoti bieži šo slimību ir grūti laicīgi diagnosticēt.

Krīze attiecībās: cīnīties pašam vai iet pie speciālista?

Brīdī, kad vīrieša un sievietes attiecības ir samezglojušās tik ļoti, ka pašiem ir grūti tās nogludināt, psihoterapija var būt viens no labākajiem veidiem, kā pamatīgi sakārtot sevi un sadzirdēt otru. Vairāk stāsta psihoterapeite Inese Putniece.

Jautājumos atrasts: 413

Kā tikt galā ar atkarību no pornogrāfijas?

Sveiki! Man ir 23 gadi, es esmu atkarīgs no pornogrāfijas, manuprāt, jau no 13-14 gadu vecuma. Man ikdienā nav dzīvesprieka, intīmā aktivitāte rada problēmas, orientācija ir nefunkcionāla (fiziska rakstura uzbudinājums/tieksme un psiholoģiska/emocionāla rakstura tieksme ir sadalīta starp dzimumiem), depresīvas epizodes, nervozitāte, zemas koncentrēšanās spējas, nekvalitatīvs miegs un grūtības socializēties būtu tās galvenās problēmas. Es esmu centies tikt galā ar saviem spēkiem jau 15 mēnešus, bet man vairāk nav idejas, ko darīt un es esmu noguris. Man ir nepieciešama palīdzība, bet es nezinu, kāda tieši. Es esmu students bez ienākumiem, finansiāli resursi ir ļoti ierobežoti. Tad man ir jautājums, vai es vispār varu saņemt adekvātu palīdzību? Kur, kā? Mans ģimenes ārsts ir cilvēks ar kuru es patiešām nevēlos par to runāt dažādu iemeslu dēļ.

Atbildes: 1

Vai iespējams pie psihiatra vērsties anonīmi?

Labdien! Vai iespējams pie psihiatra vērsties anonīmi? Cik tādā gadījumā maksātu vizīte, un kādā iestādē tā iespējama? Ja tomēr tas nav iespējams, tad kādi dati tiek saglabāti, un vai tas nevar turpmākajā dzīvē radīt sarežģījumus? Vai tas ir atkarīgs no tā, kādu un vai vipār ārsts uzstāda diagnozi? Gaidīšu atbildi. Paldies.

Atbildes: 1

Kā cīnīties ar depresiju?

Labdien! Man ir 16 gadi un mani jau ilgu laiku nomāc depresija, apātija pret visu. Agrāk to "apslēpu", spēlējot datorspēles, taču tagad vairs ilgāku laiku cenšos nespēlēt, jo ir nopietnas problēmas, taču tik un tā pavadu lielāko daļu dienas mājās pie datora, lasot par savām veselības problēmām saistītus rakstus vai guļu gultā. Es visu laiku jūtos noguris, pat pēc gara miega, taču pats trakākais ir tas, ka manas smadzenes atsakās domāt. Ir tāda sajūta, ka neesmu pamodies - bieži vien pieķeru sevi blenžam vienā punktā ar nenofokusētu skatienu, neko nedomājot. Vēl ir lielas problēmas ar atmiņu, daudzus notikumus no savas dzīves neatceros nemaz, bieži vien "pazūd" doma, nevaru atrast piemērotos vārdus. Nespēju izsekot sarunām, filmām, rakstītajam tekstam, grūti koncentrēties jebkam. Pirms pāris mēnešiem vērsos pie psihoterapeita; jau pēc otrās vizītes viņš manam tētim pateica, ka visdrīzāk man ir depresija. Vērsāmies pie bērnu psihiatra, izrakstīja 50mg Sertralin Actavis un 25mg Kventiaks, taču, jau ilgu laiku lietojot šīs zāles, atšķirību nejūtu. Vēl manu depresiju pavada trauksme, nav apetītes, galvā izjūtu spiedienu, uz vakara pusi parādās ausīs dūkoņa. Esmu palicis pavisam lēns. Pat nomazgāties liekas grūti. No vidusskolas esmu paņēmis akadēmisko gadu, dzīve liekas bezjēdzīga. Man pat ir bail iet pie psihiatra, jo izjūtu trauksmi, kā arī nevaru bieži vien izsekot, ko viņš saka, kas rada tikai papildus problēmas. Ko jūs ieteiktu man darīt?

Atbildes: 1