Kā atpazīt un ārstēt vīriešu klimaksu, stāsta klīniskās slimnīcas «Gaiļezers» urologs Rolands Dāle.

Sievietēm aptuveni 45–50 gadu vecumā iestājas klimakss jeb menopauze, jo pakāpeniski pārstāj darboties olnīcas. Sievietes organismā sāk trūkt olnīcu producēto hormonu, galvenokārt estrogēnu, un tos veselības un dzīves kvalitātes uzlabošanai iesaka aizvietot ar speciāliem medikamentiem. Bet kā ar vīriešiem?

Izrādās, kā ārsti, tā zinātnieki ir vienisprātis – arī vīriešus pusmūžā piemeklē stāvoklis, kad hormonu, galvenokārt testosterona, daudzuma samazināšanās dēļ rodas gan fiziskas, gan emocionālas pārmaiņas. Vieni to sauc par andropauzi (pēc analoģijas ar menopauzi sievietēm, kaut arī termins nav precīzs, jo nekāda pauze kā sievietēm jau neiestājas), bet citi – par hipogonādismu.

Klimakss – katram trešajam vīrietim pēc 60 gadu vecuma

«Tāpat kā sievietes arī vīriešus klimakss piemeklē 45–50 gadu vecumā, un daudzas tā izpausmes abu dzimumu pārstāvjiem ir līdzīgas, taču vērojamas arī būtiskas atšķirības. Menopauze agrāk vai vēlāk iestājas visām sievietēm, taču hipogonādismu konstatē tikai vienai trešdaļai vīriešu pēc 60 gadu vecuma. Sievietēm menopauzē olnīcas pārstāj darboties pilnībā, un līdz ar to daudzu sievišķo hormonu producēšana tiek pārtraukta. Vīrišķā hormona testosterona ražošana organismā pavisam neizbeidzas, taču pēc 30–35 gadu vecuma pakāpeniski samazinās – apmēram par 1–1,5% gadā.

Eksistē daudzi faktori, kas nemanāmo un pakāpenisko testosterona līmeņa pazemināšanos var padarīt daudz straujāku. To paātrina hroniskas aknu, nieru, sirds slimības, infekcijas, infarkts, ateroskleroze, paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts, astma, traumas. Turklāt testosterona līmeņa sarukšanu veicina arī medikamenti, ko lieto šo slimību ārstēšanā. Uz testosteronu nelabvēlīgu iespaidu atstāj lieka ķermeņa masa, ilgstošs stress, smēķēšana, alkohola pārmērīga lietošana.

Hipogonādisma izpausmes

Kā jau minēju, testosterona līmenis pēc 30–35 gadu vecuma lēnām pazeminās visiem vīriešiem, taču klimaksam raksturīgās pazīmes pusmūžā parādās tikai aptuveni vienai trešdaļai. Par hipogonādismu var liecināt kāda no turpmāk minētām pazīmēm vai to kopums: karstuma viļņi (vīrietim pēkšņi kļūst karsti, un viņš nosvīst), nervozitāte, viegla uzbudināmība vai gluži otrādi – vienaldzība, pasivitāte, depresivitāte, miega traucējumi. Zūd motivācija kaut ko darīt, trūkst enerģijas, pasliktinās darbaspējas, atmiņa un vispārējā pašsajūta. Samazinoties testosterona līmenim organismā, sarūk muskuļu apjoms un spēks, kļūst retāks un lēnāk aug vīrišķais apmatojums (retāk jāskujas), parādās vēderiņš. Vīrietim pazūd iekāre – viņu vairs neinteresē sievietes, un vēlāk tam pievienojas arī erekcijas traucējumi, proti, impotence. Spermas kvantitatīvo un kvalitatīvo pārmaiņu dēļ pavājinās reproduktīvā funkcija – vīrietim ir grūtāk kļūt par tēvu.

Tāpat kā sievietēm arī vīriešiem hormonu trūkums veicina osteoporozes un sirds un asinsvadu slimību rašanos. Pētījumos pierādīts, ka hipogonādisms konstatēts 16% vīriešu, kuriem diagnosticēta osteoporoze, un 66% stiprā dzimuma pārstāvju ar gūžas kaula lūzumu, kā arī 23,9% vīriešu, kas sirgst ar sirds un asinsvadu slimībām.

Testosterona preparāti atgriež interesi par dzīvi

Lai diagnosticētu hipogonādismu, obligāti jāpārbauda testosterona līmenis asinīs. Ja tas ir tuvu apakšējai robežai vai pazemināts, jānosaka brīvā jeb aktīvā testosterona daudzums, jo dažkārt tas var būt pietiekams. Konstatējot testosterona nepietiekamību, optimāls risinājums ir minēto vīrišķo hormonu saturošu preparātu lietošana. Modernie medikamenti pieejami kapsulās, gēla, plāksteru un injekciju veidā (viena injekcija darbojas trīs mēnešus), tāpēc katrs var izvēlēties sev piemērotāko. Testosterona preparātu īpatnība ir tāda, ka tie atgriež interesi ne vien par sievietēm, bet arī par dzīvi kopumā – rodas motivācija darboties, parādās jauni plāni. Testosterona preparātu lietošana ne vien uzlabo dzīves kvalitāti, bet arī novērš nopietnas slimības, un, jo ātrāk hormonu trūkumu pamana un sāk to kompensēt, jo mazāk neatgriezenisku izmaiņu organismā tas paspēj radīt. Turklāt šos sava mūža gadus vīrietis nodzīvo pilnvērtīgāk. Reizēm vīrieti, kuram ir izteiktas garastāvokļa izmaiņas, nosūta pie psihiatra, kas izraksta antidepresantus. Diemžēl šajā gadījumā antidepresantu radītais efekts būs īslaicīgs, jo netiks novērsts slimības cēlonis – testosterona nepietiekamība. Turpretī, lietojot testosterona aizstājterapiju (TAT), depresija vai nervozitāte pazūd.

TAT laikā reizi gadā jākontrolē testosterona līmenis asinīs. Ja tas ir pietiekams, medikamentu lietošanu var pārtraukt. Taču, tiklīdz atkal parādās klimaksam raksturīgās sūdzības, vēlams veikt hormonu analīzi, lai pārliecinātos, vai to daudzums asinīs ir pietiekams. Principā ar vai bez pārtraukumiem testosterona preparāti būs jālieto visu mūžu.

TAT nelieto, ja vīrietim ir hipofīzes slimības, prostatas vai krūts audzējs un urīna nolaišanas problēmas, tāpēc, pirms uzsākt TAT, pacients rūpīgi jāizmeklē. Viens no Latvijas vīriešiem visbiežāk sastopamajiem ļaundabīgajiem audzējiem ir prostatas vēzis. Testosterons neveicina vēža rašanos, tātad, ja vēža nav, hormonu var droši lietot, bet, ja vēzis jau ir, HAT veicinās tā progresēšanu. Patlaban vēzi iespējams diagnosticēt agrīnā stadijā, kad to var izārstēt. Ir atrastas specifiskas antivielas, kas asinīs paaugstinās, tiklīdz organismā sācis veidoties ļaundabīgs audzējs.

Hipogonādisms ir aptuveni katram trešajam vīrietim pēc 60 gadu vecuma, tomēr pie ārsta aiziet tikai daži. Tātad vēl ir ļoti daudzi, kuriem šādā vienkāršā veidā varētu palīdzēt būtiski uzlabot veselību un dzīves kvalitāti kopumā. 60 gadi vīrietim vēl nav tik liels vecums, lai viņš aizietu no aktīvās dzīves.

Medikamenti ģimenes laimei

Tā kā vīrišķie hormoni ir saistīti ne vien ar seksuālo, bet arī reproduktīvo funkciju, tie būtiski ietekmē vīrieša personisko laimi. Lūk, divu vīriešu stāsti ar laimīgām beigām. Tās bija laimīgas tādēļ, ka viņiem pietika prāta pārkāpt pāri «vīrieša lepnumam», aiziet pie ārsta un atzīties savās problēmās.

«Man bija mazliet pāri 50, kad vēlreiz iemīlējos un nodibināju jaunu ģimeni ar sievieti, kas ir 16 gadus jaunāka par mani. Dzīvojot ar pirmo sievu, intīmajās attiecībās viss bija kārtībā, taču jaunā sieva gribēja mīlēties biežāk, nekā es to spēju... Protams, es jutos nožēlojami, man bija kauns, ka nespēju darīt laimīgu mīļoto sievieti, un, godīgi sakot, arī baidījos no tā, ka viņa var mani pamest vai vismaz sameklēt sev mīļāko. Taču tā vēl bija tikai pusbēda, jo sieva gribēja bērnu! Sākumā domāju – nu kas tur sevišķs – kā sagādāju bērnus pirmajai sievai, tāpat sarūpēšu arī otrajai, tikai neiedomājos, ka toreiz biju krietni jaunāks... Pagāja vairāk nekā gads, taču sievai grūtniecība neiestājās, un tad kādā brīdī es sajutu, ka manas jaunās ģimenes laime ir apdraudēta.

Pie ārsta iet tomēr kautrējos – tādi nu mēs, vīrieši, esam... Sāku meklēt informāciju internetā un pēc krietniem pūliņiem arī atradu! Izrādās, pusmūžā dzimumam raksturīgo hormonu daudzums samazinās ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem, un tāpat kā viņām arī mums ir pieejama hormonaizstājterapija. Ar medikamentiem uzņemot vīrišķo hormonu testosteronu, ko organisms pusmūžā izstrādā mazāk nekā jaunībā, arī vīrietis labākajos gados spēj to pašu, ko agrāk. Tā kā šos preparātus var nopirkt tikai pret ārsta recepti, beidzot saņēmos un aizgāju pie urologa. Sāku lietot zāles, un nepagāja ne gads, kad jaunā sieva paziņoja, ka gaida mazuli.»

«Abi ar sievu esam vienaudži – pēc diviem gadiem mums būs 50. Kopā esam nodzīvojuši turpat 25 gadus un izaudzinājuši trīs meitas, arī ikdienā satiekam labi. Protams, tāpat kā vairākums precētu pāru arī mēs, gadiem ejot, aizvien mazāk uzmanības pievērsām intīmajām attiecībām, jo savu darīja gan pieradums, gan nogurums... Līdz tam man šķita, ka sieva ir mierā ar to, ka mīlējamies labi ja reizi mēnesī un tad arī vairāk pienākuma pēc – lai otrs nedomā, ka dzīvesbiedrs aizklīdis neceļos. Taču kādu dienu viņa paziņoja, ka gribot ar mani nopietni parunāties... Ginekoloģe dzīvesbiedrei bija ieteikusi lietot kaut kādas tabletes, kas ne vien uzlabo veselību, bet arī pastiprina vēlmi pēc seksa, un viņai ar vienu reizi mēnesī esot par maz.

Pie sveša ārsta iet būtu ļoti grūti, taču, par laimi, atcerējos, ka par urologu strādā mans klasesbiedrs, un devos pie viņa. Klasesbiedrs man ieteica rīkoties tāpat, kā dara sieva, – lietot hormonus, ko organisms pietiekamā daudzumā vairs neizstrādā. Tagad arī man ar reizi mēnesī ir tā kā par maz...»

Ja pēc izlasīšanas jums radās interese uzzināt ko vairāk par šo problēmu, vērsieties pie speciālistiem, to skaitā slimnīcas «Gaiļezers» urologa Rolanda Dāles. Pierakstīšanās uz konsultāciju pa tālruni 7042444.

Gundega Slaņķe