Viedoklis: zāles vajadzīgas gan ikdienā, gan krīzē. Kā rīkoties katram iedzīvotājam, kā – valstij?

Raksta autore: Kristīne Jučkoviča, Latvijas farmaceitiskās aprūpes asociācijas izpilddirektore 

Atbilde uz bažām – gatavība

Krīze, panika – šajās dienās daudz dzirdēti un locīti vārdi. Krīze zāļu pieejamībā Eiropas valstīs vērojama jau vairāku gadu garumā un tikai profesionāļu kompetence un veiklība darba pienākumos ir garantija tam, ka lielākā daļa zāļu iztrūkuma epizožu Latvijas iedzīvotāju un arī atbildīgo amatpersonu vidū netiek pamanītas, jo tikušas laikus novērstas. To paveic gan farmaceiti, gan aptieku un zāļu apgādes uzņēmumu profesionāļi. Šobrīd vārds “krīze” ieguvis pavisam citu skaņu. Katru reizi, kad dzirdi vārdu “krīze”, domā – “gatavošanās”, domā – ko es pats vai mani tuvākie varētu darīt, lai to nepiedzīvotu. Turklāt, mums pašiem ir Covid pandēmijas pieredze, tāpat varam mācīties arī no ukraiņiem, kuri savu skatījumu šajos jautājumos neliedz.

Ko darīt cilvēkam, ko – valstij?

Jau vairākkārt esmu minējusi, ka arī zāļu pieejamība ir valsts drošības jautājums – mēs būsim tieši tik droši, cik konkrēts iedzīvotājs, iespējams, hronisks pacients ar nepieciešamību ik dienas lietot vairākas zāles, kurš dzīvo, piemēram, Apē, Ancē, Viļakā vai Rubā. Visapkārt skan mājieni, ka mums, Eiropā, pienācis laiks kļūt pieaugušiem – neviens “labais onkulis” vai “feju krustmāte” par mums vairs negādās, tad nu aicinu attiecināt šo izteikumu arī pašiem uz sevi zāļu sagādāšanas jautājumā, jo valsts, vismaz pašlaik, nav spējusi saorganizēties tā, lai iedzīvotājiem būtu vismaz sajūta, ka par viņu medikamentu nodrošinājumu nestundā kāds gādās. Un es nerunāju par zāļu rezervēm katastrofu gadījumos, armijas vajadzībām vai slimnīcu pamatdarbības nodrošināšanai – šiem medikamentiem, par kuriem valsts sakās rūpējamies, vienkāršajiem iedzīvotājiem pieeja nav paredzēta.

Protams, ir iespēja, ka katrs prasmīgi rūpējas par to, lai ārsta izrakstītās zāles būtu nodrošinātas lietošanai trim mēnešiem, tomēr brīdī, kad zāles šim laikposmam ir iegādātas, tās jāsagādā nākamajiem trim. Vai ģimenes ārstiem ir tāda iespēja izrakstīt medikamentus vēl un vēlreiz? Vai pacientiem ir iespēja tās iegādāties? Uzskatu, ka šim jautājumam nepieciešams iedrošinājums un ietvars, vienlaikus mudinot iedzīvotājus medikamentus uzglabāt pareizi un lietot atbildīgi.

Lai sagatavotos tam, ka zāles neapstrīdami ir pieejamas dažādās krīzēs, valstij jāapzinās augšminētais un jāsāk plānot pieejas punkti iedzīvotāju nodrošināšanai ar zālēm krīzes gadījumos (piemēram, Igaunijā tās ir ne tikai aptiekas, bet arī ģimenes ārstu prakses, vienmērīgi noklājot valsti). Vēl vairāk – jāorganizē krīzes medikamentu krājums, potenciālai izmantošanai iedzīvotājiem. Un te nederēs valsts iepirkums, kas noglabāts, līdz termiņš beidzies, un tad tiek utilizēts – te jāveido sistēmiska pieeja vajadzīgo medikamentu uzkrāšanai, kā tas (kopā ar privātu partneri, kam ir specifiskas prasmes šajā jautājumā) tiek darīts Igaunijā. Vēl vairāk – Igaunijas gadījums mums stāsta, ka arī mazajās ikdienas zāļu nepietiekamības “krīzītēs” šādas medikamentu rezervju sistēmas strādā lieliski – pieņemot atbildīgu lēmumu kāda medikamenta tūlītējs vai ilgstošs iztrūkums no zāļu uzkrājumu sistēmas var tikt aizstāts, ievietojot to apritē, bet pie nākamās iespējas – papildinot. Tāda ir valstiska rīcība.

Rīcība un gatavošanās “no apakšas”

Ierasts, ka gaidas vēršam valdības, valsts, Eiropas Savienības, NATO u.c. virzienos, tomēr iespējamas lietas, ko uzņēmēji un profesionāļi, ņemot palīgā domātājus, zinātājus un radītājus var darīt jau tagad un paši. Šobrīd, nesaņemot skaidrus signālus un norādes par to, kā tālāk veidot sadarbības sistēmas krīzēs, ar domnīcas “Veselības aprūpes sistēmu noturība” un jomu profesionāļu palīdzību, sperts pirmais solis – izveidota izpratnes rokasgrāmata farmaceitiem un aptieku darbiniekiem. Farmaceits kā augsti izglītots profesionālis, kurš ir visplašāk informēts par zālēm, nenoliedzami ir visvieglāk pieejamais veselības aprūpes sistēmas darbinieks valstī, un tā ir gan iespēja, gan atbildība. Farmaceiti savu atbildību iedzīvotāju priekšā apzinās, tāpēc vaicā un interesējas, bet drošības profesionāļi atbild un izglīto. Prognozēju, ka šādi iekšēji rīcības algoritmi un īpaši sagatavotas zinību burtnīcas būs nepieciešamas itin visās sfērās, kas nodarbojas ar sabiedrībai būtisku pakalpojumu sniegšanu, kamēr valsts vēl nav teikusi savu vārdu – sagatavojusi īpašus normatīvos aktus, kas atvieglotu darbu un sniegtu iespējas jebkādās krīzēs.

Informācija – vissvarīgākais

Uzskatu, ka informācija ir vissvarīgākais, ko mēs varam sniegt saviem iedzīvotājiem. Informācija šajās satraukuma pilnajās dienās ir līdzvērtīga sirdsmieram. Tāpēc uzskatu, ka valstij šobrīd jāstrādā pie tā, lai iedzīvotāju sirdsmiers tiku nodrošināts – būtu sagatavots skaidrs plāns, kur būs noturības punkti krīzēs, ja runa ir par atbalstu veselības nodrošināšanai, arī izpratne par nepieciešamo rīcību krīzes medikamentu rezervju organizēšanai; jāapzinās, ka aptieka līdz šim ir bijis lielisks resurss – atbalsta un noturības punkts iedzīvotājam, tāpēc arī valstij beidzot uz aptieku un tajā strādājošajiem jāsāk lūkoties citām acīm – kā uz partneri sadarbībā ar iedzīvotāju, kā uz nozīmīgu daļu no iedzīvotāju veselības aprūpes profesionāļu komandas.