Viedoklis: vissvarīgāk ir neizdegt un sekot savai sirdsbalsij, nevis citu gaidām

Biedrības “Resiliences centrs” valdes loceklis Kārlis Mednieks vienmēr ir aktīvi iesaistījies dažādās sabiedriskās norisēs, bet nu jau kādu laiku par savas dzīves galveno vektoru izvēlējies sociālo darbu: viņš strādā ar jauniešiem, kuriem ir atkarību problēmas un skarba dzīves pieredze. Viesojoties vlogā “Emocijām dzimumu atšķirības nav. Par vīriešiem ar Armandu Simsonu”, Kārlis atzīst – to, ka vissvarīgāk ir neizdegt un sekot savai sirdsbalsij, nevis citu gaidām, dzīve viņam iemācījusi ļoti skaudrā veidā. 

Cilvēks var atgūties no jebkā, kamēr vien kodols ir vesels

Resilience tiek tulkota kā dzīvesspēks, un ar to saprot cilvēka spēju atgūties pēc traumām jeb saglabāt veselu kodolu arī pēc lieliem satricinājumiem. “Vienādi notikumi uz diviem dažādiem cilvēkiem var atbalsoties pilnīgi atšķirīgi – kas vienam ir motivējošs izaicinājums, citam var izrādīties nepārvaramas grūtības. Ja kāds izvēlas no šīs pasaules aiziet, acīmredzot trauma ir tik dziļa, ka arī kodols ir traumēts, bet, kamēr viņš ir kopā ar mums, varam ar viņu strādāt. Tieši to mēs darām “Resiliences centrā” – strādājam ar sociālā riska grupu jauniešiem, kuri pie mums nonāk ar atbildīgo dienestu nosūtījumu no sociālās rehabilitācijas programmām. Bet “Resiliences centrs” ir atvērts ikvienam – no bērniem līdz senioriem,” stāsta Kārlis Mednieks.

Viņš vienmēr bijis sabiedriski ļoti aktīvs – gan skolas gados dzimtajā Kuldīgā, gan vēlāk, studējot Rīgā. Dažādu apstākļu sakritības un vērtīgu tikšanos rezultātā kādā brīdī sapratis, ka strādāt ar citiem aktīviem jauniešiem nav liela māksla – viņi paši atradīs, kā sevi nodarbināt. Daudz svarīgāk ir palīdzēt tiem, kuriem dzīvē nav paveicies, kuriem trūkst ģimenes atbalsta vai ir atkarību problēmas. “Man ir, ko šiem jauniešiem teikt. Man pašam ir bijušas atkarības problēmas – tiktāl, ka savulaik gandrīz nonācu uz ielas. Bet no tā visa var celties un iet. Galvenais, ka ir kāds, kurš tevi atbalsta,” ir pārliecināts Kārlis.

Izdegšana notiek ļoti ātri

“Mēs, vīrieši, bieži vien esam spējīgi cita cilvēka sapni pieņemt par savējo un tad darīt visu, lai tas piepildītos. Bet tā mēs paši attālināmies no saviem dzīves mērķiem. Tas pats notika ar mani. Es galīgi nevainoju savu tā laika partneri, bet tā nu tas bija. Meita bija nesen piedzimusi, iekšējais spiediens liels, bet es nesūdzējos, jo apkārt taču visiem grūti, un ko tad es kā vīrietis sūdzēšos, man taču ir jābūt balstam pārējiem,” laiku pirms nu jau diezgan daudziem gadiem, kas aizsāka milzīgas pārmaiņas, atceras Kārlis. Viņš kļuva īgns, nepatīkams, neapmierināts ar dzīvi, bet tad kādu dienu pievienojās fiziski simptomi – sāka tirpt roka. Pāris dienu laikā tirpoņa pārvērtās par neizturamām sāpēm mugurā un galvā – tik spēcīgām, ka jākrīt zemē, jāsavelkas čokuriņā un jāraud.

“Neirologs mani aizsūtīja pa taisno uz slimnīcu. Pēc divām dienām man puse ķermeņa jau bija nekustīga. Gaidot pārbaužu rezultātus, piedzīvoju uz savas ādas to, ko nevienam nenovēlētu: esmu jauns čalis spēka gados, mājās ir maza meitiņa, bet es nespēju pakustēties,” atceras Kārlis. “Biju ar to vienu kustīgo pusi kaut kā aizvilcies līdz logam un prātoju, vai, no trešā stāva lecot, izdosies nolauzt sprandu, jo vēl sliktāk būtu tizli nokrist un palikt par pilnīgu dārzeni. Toreiz mani atturēja vienīgi bailes palikt dzīvam un vēl palātas biedrs, kurš ar mani tā prātīgi parunājās.” 

Nākamajā dienā uzzinājis diagnozi – multiplā skleroze, neārstējama autoimūna saslimšana, turklāt ārstu prognozes nebija iepriecinošas. Kārlis nepadevās. Viņš vairākus mēnešus pavadīja slimnīcā, mācoties no jauna staigāt un kustināt roku, bet vienlaikus nosprieda – ja jau rietumu medicīna autoimūnas saslimšanas neārstē, jāmeklē austrumu pusē. “Autoimūna saslimšana ir stāvoklis, kad ķermenis sāk pats sevi iznīcināt, jo esi aizgājis pārāk tālu no sevis, atkāpies no savas visdziļākās būtības, un ir jātaisa restarts – mirsti nost, dzimsti no jauna. Cilvēki, kas saskārušies ar autoimūnām saslimšanām, ir vienisprātis, ka tas saistīts ar dziļu iekšēju nelaimīgumu, kad pārliecinām sevi, ka esam apmierināti ar kaut ko, kas nav mūsu: katru rītu celties un iet uz darbu, kas riebjas, būt nelaimīgam vidē, kur atrodamies. Tajos mēnešos slimnīcā ļoti daudz prātoju, kādi lēmumi mani te ir noveduši, kur es piečakarēju pats sevi,” stāsta Kārlis. Pēc pusgada viņš jau minās ar riteni apkārt Kuldīgai un gāja Ventā peldēties, kaut arī tas nācās ļoti grūti, un dažus fiziskus simptomus Kārlis ik pa laikam jūt joprojām.

Sabiedrībai jāmācās pieņemt, nevis nosodīt

Kārlis Mednieks ir pārliecināts – daudzi vīrieši uz savas ādas izjūt padomju audzināšanas sekas: “Tā attieksme – tu taču esi vecis, ko tu raudi, ej darbojies, – ir tāda padomju atrauga, kas joprojām pamatīgi smird mūsu sabiedrībā. Atzīt, ka tev ir neveiksmīgas attiecības, ka neesi laimīgs dzīvē, – kaut ko tādu citiem večiem pasakot, tevi nosauks par mīksto. Tas nav pārmetums mūsu vecākiem, tā ir audzināšanas sistēmas filozofija, un mūsu kā sabiedrības uzdevums ir beidzot no tās izaugt. Kad man piezvana viens no labākajiem čomiem un saka – esmu sevi izdedzinājis, jādzer psihiatra izrakstītas zāles, – es par to nepārmetu. Es priecājos, ka man to izstāsta, un esmu gatavs dalīties pats savā pieredzē.”

“Resiliences centra” eksperts atzīst – dzīve ir viņu piespiedusi ļoti mainīties, bet viņš apzinās, ka vēl arvien ir, kur augt: “Neesmu labākais tēvs savai meitai, un tas mani grauž. Tā kā dzīvojam katrs savā Latvijas pusē un es ļoti daudz laika veltu darbam, viņas dzīvē esmu ļoti maz. Ja to nesakārtošu, atkal sevi piečakarēšu. Gribas iekšēju mieru un būt saskaņā ar sevi. Tāpēc nesen pieņēmu lēmumu aiziet no pamatdarba un pilnībā pārslēgties uz sociālo nozari. Kā var viegli iztēloties, tas mainīs dažus sadzīviskus aspektus, bet es ticu, ka izdaru pareizo izvēli.” 

Vloga epizode pieejama šeit.

Par kampaņu “Nokod desiņu par vīriešiem”

Pēc “Narvesen” un pētījumu aģentūras “Norstat” īstenotās sabiedriskās domas aptaujas datiem par vīriešu mentālās veselības problemātiku, šogad katrs trešais respondents atzīst, ka ir saskāries ar trauksmi, depresiju vai domām par pašnāvību. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību un veicinātu informētību par vīriešu mentālo veselību, problēmu cēloņiem un iespējamām sekām, februārī visos “Narvesen” veikalos norisināsies kampaņa “Nokod desiņu par vīriešiem”: pērkot divus franču hotdogus par 3,00 eiro, 10 centi tiks ziedoti biedrībai “Ogle” vīriešu mentālās veselības atbalstam.

Biedrības “Ogle” misija ir mazināt pašnāvību riska izplatību Latvijas sabiedrībā un novērst mentālās veselības problēmu rašanos, izglītojot sabiedrību par to nozīmi. 

Kampaņas ietvaros YouTube vloga “Emocijām dzimumu atšķirības nav. Par vīriešiem ar Armandu Simsonu” sešās epizodēs apskatīsim dažādus sabiedrībā izsenis iesakņojušos stereotipus un sociālos standartus, kas var būtiski ietekmēt vīriešu mentālo veselību, uzdrīkstēšanos izpaust patiesās emocijas un lūgt līdzcilvēku palīdzību.