Viedoklis: no molekulas līdz zāļu skapītim – kā top jaunas zāles 

Raksta autore: Vladislava Marāne, Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas (SIFFA) direktore 

Vai kādreiz esi domājis, kā medikamenti, ko iegādājies aptiekā, nonāk līdz tavam zāļu skapītim? Jaunu zāļu tapšanas ceļš, kaut arī ļoti aizraujošs, ir ārkārtīgi garš un sarežģīts. Tas sākas ar mazu dzirksteli – zinātnisku atklājumu laboratorijas mēģenē – un noslēdzas daudzus gadus vēlāk ar produktu, kas spēj mainīt dzīves un glābt dzīvības. Tas ir process, kas prasa 10–12 gadus un miljardiem eiro, un finiša taisnē nonāk vien 2–3% medikamentu, pārējiem 97–98% tā arī nekad nesasniedzot pacientu. 

1. solis: pareizā mērķa atrašana 

Zinātnieki, cenšoties atklāt, kas organismā izraisa konkrētu slimību, bieži līdzinās detektīviem, kam jāatrisina sarežģīta mistērija. Pirmais solis šīs mistērijas šķetināšanā ir atrast "mērķi" jeb bioloģisku struktūru, ar kuru mijiedarboties iespējams slimību apturēt vai novērst. Tas var būt, piemēram, kāds proteīns vai šūnas receptors, kas nedarbojas, kā vajadzētu. Reizēm slimību izraisa molekula, kas organismā veidojas pārmērīgi vai nepietiekami, traucējot normālu fizioloģisko līdzsvaru. Citos gadījumos vainīgas var būt izmaiņas šūnas struktūrā vai darbībā. Piemēram, vēža gadījumā šūnas var ražot pārāk daudz vielu – ķīmisko vēstnešu, kas liek tām strauji vai nekontrolēti dalīties. Savukārt 2. tipa diabēta gadījumā problēma ir nepietiekama insulīna ražošana vai arī šūnu nespēja uz to adekvāti reaģēt. 

Tomēr ne vienmēr ir iespējams noskaidrot, kur tieši organismā kaut kas ir “nogājis greizi”. Dažām slimībām var novērot vairākas novirzes no normas, un ne visi no tiem ir atbildīgi par slimības attīstību. Dažkārt izrādās, ka novērotās izmaiņas ir tikai sekas, nevis cēloņi. Tāpēc pareizā mērķa atrašana ir viens no sarežģītākajiem un svarīgākajiem posmiem jauno zāļu izstrādē. 

Kad mērķis ir identificēts, pētnieki sāk meklēt vielu – bieži  vien ķīmisku savienojumu vai bioloģisku aģentu (piemēram, antivielu) –, kas spēj ar šo mērķi mijiedarboties un aizkavēt slimības attīstību. Šī viela var būt laboratorijā izstrādāta molekula vai arī kāds savienojums, kas atrodams dabā, piemēram, augos. Tiek pārbaudīti simtiem tūkstoši potenciālo vielu, lai atrastu īsto – šo procesu sauc par skrīningu. Ar mūsdienu robotizētajām tehnoloģijām iespējams ļoti ātri pārbaudīt miljoniem molekulu, un, tiklīdz vielas ar potenciālo iedarbību ir atrastas, pētnieki var ķerties klāt nākamajam posmam – tās padziļinātai izpētei. 

2. solis: preklīniskie pētījumi – testēšana laboratorijā 

Kad atrastas potenciāli daudzsološas zāļu aktīvās vielas, tās uzreiz netiek testētas, iesaistot cilvēkus. Vispirms tās jāpārbauda laboratorijā – šis ir preklīnisko pētījumu posms. Šajā fāzē pētnieki noskaidro, kā zāles iedarbojas uz organismu, kā uzsūcas, pārveidojas un izdalās, kā arī – vai tās var radīt blakusparādības. Lai iegūtu pēc iespējas pilnīgāku priekšstatu par vielas drošumu un efektivitāti, testēšanu vispirms veic ar laboratorijas dzīvniekiem. Šos pētījumus regulē stingri ētikas un drošības standarti, un tie ir obligāts solis pirms jebkādas zāļu testēšanas ar cilvēku iesaisti. Dzīvnieku suga pētījumam tiek izvēlēta atbilstoši konkrētās vielas īpašībām – nav viena “universālā” dzīvnieka, kas der visiem gadījumiem. Dažkārt tiek izmantoti grauzēji, citkārt – citi dzīvnieki, kas spēj sniegt visprecīzāko informāciju par vielas iedarbību uz cilvēka organismam līdzīgām sistēmām. 

Lai varētu veikt visas nepieciešamās pārbaudes, pētniekiem jāsintezē viela pietiekamā daudzumā. Tādējādi jau šajā posmā sākas nosacīta ražošana – arī to regulē skaidri noteikti kvalitātes standarti un vadlīnijas. Tikai tie zāļu kandidāti, kas preklīniskajos pētījumos uzrāda augstu drošuma un efektivitātes profilu, tiek virzīti uz priekšu – klīniskajos pētījumos ar cilvēku iesaistīšanu. 

3. solis: klīniskie pētījumi – testēšana, iesaistot cilvēkus 

Šis ir brīdis, kad zāļu izstrādes process kļūst nopietns – un arī ļoti dārgs. Klīniskie pētījumi jeb zāļu testi, iesaistot cilvēkus, notiek vairākos posmos un ilgst vairākus gadus. Tikai veiksmīgi izturot visas pārbaudes, jaunās zāles var nonākt līdz pacientiem.  

• 1. fāzē – drošuma pārbaudē – neliela brīvprātīgo grupa izmēģina zāles, lai noskaidrotu, vai tās ir drošas, kā tās uzvedas organismā un kādas ir iespējamās blakusparādības. Parasti piesaista no 20 līdz 100 veselīgus brīvprātīgos, visbiežāk vīriešus. Testēšana notiek ļoti piesardzīgi – sāk ar ļoti mazām devām, kuras pakāpeniski palielina. Zāļu iedarbība tiek izvērtēta divos virzienos: farmakokinēze jeb organisma iedarbība uz zālēm (kā zāles uzsūcas, izplatās organismā, tiek pārstrādātas un izvadītas) un farmakodinamika jeb zāļu ietekme uz organismu, tostarp kā tās darbojas šūnu un orgānu līmenī.
• 2. fāzē – efektivitātes pārbaudē – zāles saņem jau lielāka pacientu grupa ar konkrēto slimību, parasti 100 līdz 500 cilvēku. Šajā fāzē tiek vērtēts, vai zāles tiešām ir efektīvas cīņā ar slimību, kā arī kādas ir blakusparādības un kāda būtu optimālā deva. Šajos pētījumos bieži iekļauj kontroles grupu – pacientus, kuri saņem vai nu jau apstiprinātu terapiju, vai placebo jeb neaktīvu vielu. Pētījumi tiek veikti slimnīcu vidē, piedaloties pieredzējušiem ārstiem un pētniecības komandām. Līdz ar klīnisko pētījumu 2. fāzes beigām jauno zāļu izstrādes process jau ir ildzis aptuveni astoņarpus gadus. Taču tikai aptuveni 2 no 10 zāļu kandidātiem nonāk līdz nākamajam posmam. 
• 3. klīnisko pētījumu fāze – pētījumi ar plašu pacientu loku – ir visapjomīgākā, sarežģītākā un dārgākā. Tajā piedalās simtiem vai pat tūkstošiem pacientu dažādās valstīs, lai zinātnieki gūtu pilnīgi precīzu informāciju par zāļu efektivitāti, drošumu, precīzām devām un to, kā zāles iedarbojas dažādām pacientu grupām – piemēram, dažāda vecuma vai dzimuma cilvēkiem vai pacientiem ar blakusdiagnozēm. Šo posmu neiztur vairāk nekā puse topošo medikamentu, savukārt, skaitot no procesa pirmsākuma, atlasi neizturējušo produktu īpatsvars sasniedz pat 97%. Tātad tikai aptuveni 3% potenciālo zāļu sasniedz gala mērķi – aptieku plauktus. Tāpēc no veiksmīgi izstrādāto zāļu ienākumiem ražotājam jāspēj segt visas iepriekšējās investīcijas – arī tās, kas ieguldītas daudzsološos, bet neveiksmīgos projektos. 

4. solis: zaļā gaisma no regulatora 

Kad visi klīniskie pētījumi ir pabeigti un rezultāti liecina, ka jaunās zāles ir drošas un iedarbīgas, zāļu izstrādātājs sper nākamo lielo soli – lūdz atļauju tās laist tirgū. Šim nolūkam tiek sagatavots ļoti apjomīgs dokumentu kopums jeb reģistrācijas dosjē. Tajā apkopts viss – no laboratorijas pētījumiem un dzīvnieku testiem līdz pat klīnisko pētījumu rezultātiem, kā arī informācija par ražošanu, kvalitātes kontroli, uzglabāšanu un zāļu sastāvu. Dosjē tiek iesniegts regulējošajām iestādēm: piemēram, ASV tā ir Pārtikas un zāļu pārvalde (Food and Drug Administration, FDA), Eiropā – Eiropas Zāļu aģentūra (European Medicines Agency, EMA); bet Latvijā – Zāļu valsts aģentūra. Regulatori rūpīgi pārbauda visus pierādījumus, izvērtē, vai zāļu ieguvumi pārsniedz iespējamos riskus, un, ja nepieciešams, pieprasa papildu informāciju vai pat papildus pētījumus. Tikai tad, ja atbilde ir pozitīva, zāles tiek oficiāli apstiprinātas lietošanai. Šis izvērtēšanas process parasti ilgst no viena līdz pusotram gadam, taču dažkārt var aizņemt arī ilgāku laiku – īpaši, ja rodas jautājumi, kuriem jāmeklē jauni zinātniski dati. 

5. solis: ražošana un uzraudzība 

Regulatora atļauja nenozīmē, ka zāļu stāsts ir galā – patiesībā tas tikai sākas. Tagad ražotājam jānodrošina, lai zāles varētu izgatavot lielos apjomos, saglabājot vienmērīgu kvalitāti, drošību un iedarbību katrā tabletes, ampulas vai kapsulas partijā. 

Tiklīdz zāles nonāk aptiekās, sākas pēcreģistrācijas uzraudzība, ko sauc par farmakovigilanci. Tā nepieciešama tāpēc, ka ikdienas dzīvē zāles lieto daudz vairāk cilvēku nekā klīniskajos pētījumos – dažādu vecumu, ar dažādām blakussaslimšanām un visdažādākajās kombinācijās ar citām zālēm. Tāpēc var atklāties arī ļoti reti sastopamas vai iepriekš nepamanītas blakusparādības, kā arī ilgtermiņa riski, ko īstermiņa pētījumos nav iespējams paredzēt. Turklāt, novērojot zāļu iedarbību plašākā pacientu lokā, var atklāties arī jauni lietojuma veidi. Piemēram, medikaments, kas sākotnēji radīts astmas ārstēšanai, vēlāk var izrādīties noderīgs arī pacientiem ar hroniski obstruktīvu plaušu slimību. 

Tā zāļu izstrādes ceļš, sācies laboratorijas mēģenē, nebeidzas līdz ar nokļūšanu zāļu skapītī – tas turpinās arī pēc tam, kad zāles jau kļuvušas par ikdienā lietotu ārstniecības līdzekli. 

Zāļu radīšana – ilgs un sarežģīts, bet nenovērtējams ceļojums 

Jaunu zāļu nonākšana līdz pacientam ir gadiem ilgs, mērķtiecīgs, dārgs un sarežģīts process. No sākotnējās idejas līdz brīdim, kad zāles tiek apstiprinātas un parādās aptiekās, var paiet pat 12 gadi, izmaksām sasniedzot miljardiem eiro. Tajā pašā laikā 97–98% potenciālo zāļu nepārvar kādu no izstrādes ceļa posmiem un tā arī nekļūst par reāliem, pacientu lietotiem ārstniecības līdzekļiem. Tomēr katrs veiksmīgs medikaments ir uzvara zinātnei un cerība pacientiem. Aiz katras tabletes vai injekcijas slēpjas zinātnieku radošums, ārstu pieredze, pacientu uzticēšanās un gadu desmitiem ilgs darbs. 

Raksta tapšanā izmantoti fonda “EUPATI Foundation” (https://eupati.eu) materiāli.