Viedoklis: Ko darīt, lai maksājumi par zālēm cilvēkus neiedzen nabadzībā?
Raksta autors: Dmitrijs Juskovecs, AS "Sentor Farm aptiekas" valdes priekšsēdētājs
Šobrīd Latvijā saslimt ir riskanti. Latvijas pacientu pašu maksājumi par zālēm ir starp augstākajiem Eiropā, diemžēl ar tendenci vēl palielināties. Kādēļ ir svarīgi runāt par to, cik pieejamas ir zāles – respektīvi, pat, ja, piemēram, Eiropas kontekstā tās maksā salīdzinoši maz, vai iedzīvotāji tās var atļauties? Un, ja slimnīcā pacienta iemaksa ir vienāda summa visiem, neatkarīgi no tā, ar cik vienkārši un lēti vai sarežģīti un dārgi ārstējamu slimību gadījies saslimt, vai tā nevajadzētu būt arī ar zālēm?
Zāļu cenā pašā par sevi atbilde neslēpjas. 10 eiro par zālēm nav ne daudz, ne maz. Tas ir abstrakts skaitlis. Būtiskākais ir, vai šos 10 eiro iztērējot par zālēm, maciņā vēl paliek nauda dzīvošanai. Tāpēc svarīgākais ir jautājums, cik lielu daļu no saviem ienākumiem cilvēki var atļauties samaksāt par zālēm, ja saslimst, lai nenonāktu nabadzībā.
Pasaules Veselības organizācijas (PVO) uzstādījums ir, ka pacientu pašu maksājumiem par medikamentiem nevajadzētu pārsniegt 30% no mājsaimniecībai pieejamajiem līdzekļiem, kas definēta kā robeža, lai saslimstot cilvēks nenonāk nabadzības riska zonā. Saskaņā ar PVO datiem, Latvijā mājsaimniecību skaits, kurām pašu maksājums par medikamentiem pārsniedz šo kritisko slieksni, ir gandrīz 13%, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā. PVO ieskatā, šāda situācija ir katastrofāla.
Kā citas valstis nodrošina zāļu pieejamību jeb, vienkārši sakot, – kā saslimstot cilvēki varēs atļauties nopirkt zāles, nepakļaujot sevi nabadzības riskam? To nodrošina zāļu kompensācijas sistēma. Lielākoties tas nozīmē, ka visas recepšu zāles tiek kompensētas. Arī Latvijā efektīvākais veids, kā panākt, lai zāles būtu finansiāli pieejamas, ir rodams, paplašinot kompensācijas sistēmu.
Šobrīd Latvijas zāļu kompensācijas sistēma, no pacientu puses raugoties, ir sarežģīta. Ir normāli, ka cilvēki nesaprot, kādēļ par zālēm, kuras it kā ir 100% kompensējamas, pacientam tomēr beigās ir arī jāmaksā. Tas tādēļ, ka kompensācijas sistēmā ir savstarpēji aizvietojamas zāles, un valsts apmaksā tikai lētākās. Piemēram, ja lētākās maksā 10 eiro, bet pacients vēlas iegādāties zāles par 15 eiro, tad starpību – piecus eiro – kompensē pats. Sašutums un neizpratne par šo līdzmaksājumu ir jāuzklausa farmaceitam, kurš aptiekā pacientam izsniedz zāles.
Visbiežāk tieši farmaceitam jāatrod iespējas, kā salāgot to, kādas zāles ir nepieciešamas konkrētās diagnozes ārstēšanā, ar klienta finansiālajām iespējām. Ne vienmēr tas ir iespējams, bet, protams, ir svarīgi, lai cilvēki zina, ka pieejamas lētākas analogas zāles, kuras valsts kompensētu simtprocentīgi. Tāpēc regulāri tiek rīkotas kampaņas, un mūsu aptiekās ir plakāti ar aicinājumiem jautāt farmaceitam, vai izrakstītajām zālēm ir pieejami lētāki analogi. Nav noslēpums, ka nereti pacienti nevēlas lētākās zāles, bet labāk piemaksā paši. Un tādas ir viņu tiesības. Galvenais, lai šī izvēle ir balstīta informācijā – lai pacients nepārmaksā tikai tādēļ, ka nezina par iespējamo alternatīvu.
Cilvēks slimību neizvēlas. Un slimība neizvēlas cilvēkus pēc viņu maksātspējas. Šobrīd neapskaužamā situācijā ir pacienti, kuru slimību ārstēšanai zāles ir dārgas. Vienlīdzīgai zāļu pieejamībai jābūt visiem pacientiem – neatkarīgi no tā, vai viņu diagnozei zāles ir dārgākas vai lētākas. Tas būtu līdzīgi kā ar pacientu iemaksām slimnīcā – iemaksa ir fiksēts lielums, kurš nav atkarīgs no tā, vai slimniekam ir vienkārši un lēti vai sarežģīti un dārgi ārstējama slimība.
Vēl piemērs. Viena no četrām biežākajām neinfekciozajām slimībām ir hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS). Visbiežāk HOPS ārstēšanā lietotās zāles ir tiotropijs, un to cena aptiekā ir 38.81 eiro. Valsts kompensē 50%, savukārt paša pacienta ikmēneša maksājums ir 18.40 eiro. HOPS nevar pilnībā izārstēt. Lietojot medikamentus, var nodrošināt labāku dzīves kvalitāti un pagarināt dzīvildzi. Tātad, lai dzīvotu, zāles ir jālieto gribi vai negribi, tā nav brīva izvēle. Zāles būtu jālieto visu gadu, bet pacienti visbiežāk to nedara, jo nevar atļauties. Attiecīgi ir ļoti augsts šo pacientu hospitalizācijas procents, un ārstēšanas izmaksas slimnīcā jau ir vēl lielākas nekā zāļu potenciāli kompensējamā apmēra palielināšana.
Kompensācijas sistēma ir zāļu pieejamības stūrakmens. Citi pasākumi, lai cik pirmajā mirklī liktos noderīgi, nevar sniegt tik lielu efektu. Zāļu kompensācijas sistēma ļauj sasniegt hronisku slimību kontroli, novērst nepieciešamību pēc jau nākamā līmeņa ārstēšanas, tā palīdz pacientu noturēt pareizajā ārstēšanas algoritmā. Zāļu kompensācijas sistēma ir efektīvākais centralizētais iepirkums – publisks, caurspīdīgs, ar skaidriem nosacījumiem un pierādīts, ka strādā. Tas ir veids, kā panākt gan ražotāju, gan lieltirgotavu, gan aptieku zemākās cenas.
