Raksta autore: Dr. Sigita Pastare, “Zemgales diabēta centrs” endokrinoloģe 

Diabēts ir viltīga un sarežģīta slimība, kas var neatgriezeniski ietekmēt pacientu dzīvi. Atšķirībā, piemēram, no auss vai zobu sāpēm, kas rada tūlītējas bažas par veselību un pacientu mudina steidzami apmeklēt ārstu, glikozes līmeņa izmaiņas asinīs nesāp, un komplikācijas piezogas nemanot. Līdz brīdim, kad simptomi kļūst acīmredzami un tiek meklēta speciālista palīdzība, kaitējums jau ir nodarīts. Tomēr, savlaicīgi diagnosticējot diabētu un uzsākot mūsdienīgu ārstēšanu, ir iespējams izvairīties no slimības izraisītajām komplikācijām, kas ir galvenais invaliditātes cēlonis.

Skarbā realitāte – pārslogoti ārsti un diabēta apmācības māsu trūkums

Diabēts nav slimība, ko var ārstēt, tikai izrakstot kārtējo medikamentu recepti. Tāpēc ļoti būtiskas ir pacienta zināšanas par to, kas jādara, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Nereti pacienti uzsver, ka ārstējas un viņiem nekas nekaiš, jo lieto medikamentus. Bet patiesība ir cita – rezultātu sasniegšanai jāveic regulāra glikēmijas paškontrole (un nevis tikai tukšā dūšā), jāveido paškontroles dienasgrāmata, jāievēro veselīgs uzturs, kā arī regulāri jānodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm. Visus šos jautājumus ar pacientu endokrinologa konsultācijas laikā pārrunā diabēta aprūpes un apmācības māsa.

Praksē redzam, ka liela daļa diabēta pacientu nezina, kāds ir slimības ārstēšanas mērķis un ka par labi ārstētu diabētu neliecina pašsajūta, jo organisms spēj pierast pat pie ļoti augsta glikozes līmeņa asinīs. Tieši endokrinologa konsultācijas laikā pacients ir jāinformē par pienākumiem un rīcību, kā aizkavēt diabēta progresēšanu un komplikāciju attīstību. Šīs slimības ārstēšanas sekmes ir atkarīgas no pacienta zināšanām, pašaprūpes, ģimenes locekļu atbalsta, endokrinologa, diabēta māsas, ģimenes ārsta un citu speciālistu sadarbības. Diemžēl pirms vairākiem gadiem valsts finansējums diabēta apmācības un aprūpes māsu atalgojumam tika atņemts. Lai situāciju šķietami risinātu, izveidoja reģionālos diabēta apmācības kabinetus, kas praksē izrādījās maz noderīgi, jo pacientam zināšanas jāsaņem endokrinologa konsultācijas laikā. Žēl, ka Latvijā šobrīd palikušas tikai aptuveni 15-20 sertificētas diabēta apmācības un aprūpes māsas, kas ikdienā strādā ar pacientiem. Kāds ir risinājums? Par padarīto darbu nodrošināt pelnītu atalgojumu.

Tehnoloģijas sniedz būtisku atbalstu diagnozes kontrolē

Foto: Freepik.com/ freepik

Tikpat nozīmīgs ir arī tehnoloģiskais atbalsts. Īpaši 1. tipa diabēta pacientiem ļoti nepieciešamas nepārtrauktās glikozes līmeņa uzraudzības (NGLU) sistēmas jeb sensori, kas tiem sniedz iespēju sekot līdzi glikozes līmenim reāllaikā. Šie sensori nodrošina kontroli pār slimību, ļaujot pacientiem precīzi pielāgot insulīna devas un izvairīties no bīstamām glikozes līmeņa svārstībām, kuras paši mēdz neizjust, ilgstoši dzīvojot ar diabētu. Tomēr, neraugoties uz acīmredzamām priekšrocībām, šīs sistēmas joprojām nav pieejamas visiem pacientiem valsts finansiālā atbalsta trūkuma dēļ. Lai tas mainītos, lēmumpieņēmējiem jāatzīst ilgtermiņa ieguvumi, ko tās sniedz, samazinot komplikāciju risku un tādējādi veicinot iespēju palikt darba tirgū. Slikti ārstēts diabēts bieži noved pie invaliditātes nevis tāpēc, ka slimība nav ārstējama, bet gan tāpēc, ka aprūpe ir nepietiekama vai novēlota, pacientam trūkst atbalsta, zināšanu un nav sniegti padomi, kā rīkoties.

Šī diagnoze prasa pastāvīgu uzmanību, regulāras pārbaudes un, pats galvenais, komandas darbu, kurā arī valstij jāatzīst sava loma. Kaut gan nevaram piespiest katru diabēta pacientu rīkoties, lai uzlabotu savu veselības stāvokli un slimības kontroli, mēs noteikti varam radīt vidi, kurā ir iespēja to paveikt. Latvija ir pārāk maza, lai tik vieglprātīgi izturētos pret diabēta pacientiem, tāpēc mums jādara vairāk un labāk. No tā ir atkarīga pacienta un viņa tuvinieku dzīves kvalitāte.