Viedoklis: C hepatīta ārstēšana Latvijā – trausls veiksmes stāsts, ko nevajadzētu sabojāt

Raksta autors: Kristaps Kaugurs, C hepatīta pacientu apvienība

Pēc marta un aprīļa neziņas pašizolācijā Covid-19 pandēmija kļuvusi par dažu jauno gadījumu statistikas iepazīšanu pie rīta kafijas krūzes. Ir ļoti mierinoši būt teju brīnumam uz pasaules fona. Atslābt gan vēl nedrīkst. Gluži tāpat kā ar C hepatīta vīrusu, kura apkarošanas rādītājos Eiropā esam, ja ne tikpat izcilā pozīcijā, tad visai tuvu tam. Tiesa, ar dažām piebildēm.

28. jūlijs ir C hepatīta diena, un šis faktiski ir vienīgais brīdis, kad vīruss tiek kaut nedaudz pieminēts medijos, neskatoties uz to, ka Latvijā ir vairāk nekā 40 000 pacientu ar šo infekciju. Uz Covid-19 fona C hepatīts nav ne dramatisks, ne sensacionāls – vīrusa radītie bojājumi veidojas lēni, un pacients ilgus gadus var dzīvot bez jebkādām aizdomām par ļaundabīgā vīrusa klātbūtni organismā. Tomēr statistika neatpaliek – pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem [1], 2016. gadā visā pasaulē no C hepatīta mira 399 000 cilvēku. Covid-19 upuru skaits pasaulē šobrīd ir aptuveni par trešdaļu lielāks (tiesa, gads ir vien pusē). Līdzīgi kā ar jauno koronavīrusu, arī pret C hepatītu nav vakcīnas, tomēr jau gadiem ilgi pasaulē ir pieejama efektīva terapija. 95% no C hepatīta pacientiem būtu iespējams izārstēt un atgriezt pilnvērtīgā dzīvē, ja ārstēšana tiktu uzsākta savlaicīgi.

No pilnīgas bēdu ielejas, kas šīs slimības ārstēšanā pavērās 2004. gadā, kad tika dibināta C hepatīta pacientu apvienība, esam nonākuši situācijā, kurā gandrīz vairs nav, ko uzlabot. Pērn ikgadējā diskusijā kopā ar infektologiem, hepatologiem, politiķiem un valsts iestāžu pārstāvjiem tika uzstādīts ambiciozs mērķis – drastiski izrevidēt visu ārstniecības sistēmu, no diagnozes uzstādīšanas līdz pat izveseļošanās brīdim. Šogad, gatavojoties diskusijai, esmu patīkami pārsteigts, ka teju visi VM nosūtītie ieteikumi ir ieviesti praksē, saīsinot procesu divreiz.

Kopš pagājušā gada C hepatīta ārstēšanai paredzētie medikamenti ir kompensējamo zāļu grupā, kurai ir atviegloti saņemšanas noteikumi, kas būtiski paātrina un atvieglo procesus. Satrauktajam pacientam vairs nav jāgaida uz ārstu konsilija lēmumu un neskaitāmām formalitātēm, kas saīsina ceļu līdz ārstēšanai, vienlaikus vienkāršojot ārstu darbu un samazinot birokrātisko slogu. Tiecoties uz lielāku ģimenes ārstu iesaisti procesā, ir izstrādātas vadlīnijas par to, kā veicināt analīžu veikšanu iedzīvotāju vidū, palīdzot atklāt par kluso slepkavu dēvēto C hepatītu. Savukārt, lai palielinātu pacientu plūsmas caurlaidību pie speciālistiem, jau 2 gadus ārstēšana notiek ne vien Rīgā, bet arī Liepājā un Daugavpilī. Turklāt, nesen uzsākta ārstēšana arī ieslodzījuma vietās, un viens no deviņiem Latvijas cietumiem jau ir pilnībā atbrīvots no C hepatīta infekcijas. Citiem vārdiem – esam stabili nostājušies uz pareizā ceļa, kas tuvākajā nākotnē ļautu šo slimību izskaust teju pavisam.

Te jāatgādina, ka šis kopīgi panāktais progress ir trausls, un sabiedrībai atliek vien paļauties uz politiķu un ierēdņu godaprātu, ka arī nākamajos gados tiks saglabāts šim mērķim atvēlētais finansējums. Latvijā joprojām varētu būt virs 20 000 saslimušo, kuri par savu diagnozi pat nenojaušot, turpina to izplatīt tālāk. Turklāt, pretēji stereotipiem, inficēties ar C hepatītu iespējams arī skaistumkopšanas procedūras laikā vai veselības aprūpes iestādē (šādu gadījumu gan kļūst arvien mazāk). Ja vēlamies patiešām izskaust C hepatītu kā draudu sabiedrības veselībai, pēc PVO aprēķiniem līdz 2030. gadam ir jāpanāk, ka 60% pacientu ir izārstēti un 90% inficēto zina par savu diagnozi. Šobrīd tuvojamies pirmā rādītāja sasniegšanai, taču ar otro tik gludi neiet.

Jau pērn VM iesniegtajā vēstulē, ko parakstīja gan pacienti, gan mediķi, norādījām uz nepieciešamību ieviest visaptverošu C hepatīta skrīninga programmu. Šobrīd Latvijā C hepatīta testu iespējams veikt 20 HIV profilakses punktos [2] un visās lielajās valsts slimnīcās, laboratorijās, kā arī vienkārši vaicājot savam ģimenes ārstam. Lai arī pandēmijas apstākļos testēšanas aktivitāte ir apsīkusi, jāatzīst, ka arī "pirmskovida laikos" iedzīvotāju aktivitāte bija neapskaužami maza. Plašāku C hepatīta testu apjomu lielā mērā bremzē gan ģimenes ārstu laboratorisko izmeklējumu kvotas, gan HIV profilakses punktu skaudri ierobežotais budžets, sabiedrības aizspriedumi un nevienmērīgais to izvietojums reģionos. Savukārt iedzīvotāji neveic analīzes zināšanu trūkuma un stigmas dēļ, jo informētības līmenis sabiedrībā ir satraucoši zems. Lai apturētu C hepatīta izplatīšanos, mums visiem ir jāpiedalās šajā procesā un jābūt aktīvākiem.

Tas noved pie šī raksta loģiskām beigām – apvienība savas funkcijas sešpadsmit pastāvēšanas gadu laikā ir lielā mērā izsmēlusi jeb, citējot kādu klasiķi, visu labu un paldies par zivīm. Pēdējais lielais solis, kas veicams virzienā uz nosprausto mērķi, gluži tāpat kā Covid-19 gadījumā, tagad ir pašas sabiedrības, Veselības ministrijas un politiķu rokās. Valsts institūcijām ir jāapņemas saglabāt ārstēšanai paredzēto finansējuma apmēru iepriekšējo gadu līmenī, paralēli risinot arī skrīninga jautājumu nacionālā mērogā, kā arī jāturpina iesāktā kampaņveida ārstēšana atlikušajās ieslodzījuma un aprūpes vietās. Bet sabiedrība? Ikvienu sabiedrības locekli es aicinu pārbaudīt veselību un testēties sevis paša, tuvinieku un līdzcilvēku dēļ. Un vēl tādēļ, lai arī saslimšana ar C hepatīta jau paredzami tuvā nākotnē būtu vien daži jauni gadījumi statistikas ailē.

Autors: 5558

28. jūlijā no plkst. 12.00 līdz 14.00 ikvienu interesentu aicinām uz C hepatīta dienai veltītu diskusiju Latvijas Pašvaldību savienības telpās Mazajā Pils ielā 1, Rīga, lielajā zālē, 4. stāvā.

Diskusijai attālināti pievienoties iespējams C hepatīta apvienības tīmekļa vietnē www.hepatits.lv  vai Latvijas Pašvaldību savienības lapā https://www.lps.lv/lv/tiesraides-videoarhivs/tiesraide