SIA "Estire"

IMAGO-Aurum diagnostika ir viens no veidiem, kā gūt vispārēju ieskatu par savu veselību un atklāt organisma potenciālās vājās vietas, lai laikus varētu sākt domāt par slimību profilaksi. Šajā sistēmā tiek lietots jēdziens homeostāze – tas ir organisma vispārējais stāvoklis, no kura atkarīga cilvēka izdzīvošana, jo tas ietekmē kā imunitāti, tā stāvokli visās orgānu sistēmās, no kā atkarīga pašsajūta. Ja homeostāze ir sabalansēta, tad cilvēks ir vesels, ja nav sabalansēta, tad viņš jūtas slims.

Šo diagnostiku var veikt praktiski jebkuram cilvēkam, sākot no 3 gadu vecuma (galvenais priekšnoteikums – lai pacientam varētu uzlikt uz galvas "austiņas" un pats varētu noturēt metāla diodi, kas ir svarīgi diagnosticēšanas procesā). Svarīgi piebilst, ka IMAGO-Aurum diagnostikas metodei nav kontrindikāciju, tā ir pilnībā nekaitīga cilvēka organismam.
Diagnostikas mērķis nav tiekties apstiprināt vai salīdzināt kolēģu noteiktās diagnozes ar to informāciju, ko esam ieguvuši paši, bet bieži vien tad, kad stāstu pacientam faktus, kas atklājas IMAGO-Aurum diagnostikā, viņš saka: jā, šī kaite man bija vai ir pašlaik, tātad acīmredzot diagnozes sakrīt. Nereti ir tā, ka tiek atklātas veselības problēmas, kas iepriekš nav diagnosticētas un pacienti bieži to noliedz. Taču, sastopoties pēc kāda laika, pacients pastāsta, ka problēma patiešām parādījusies. Tie, kuri konstruktīvi uztver atziņas par draudošām veselības problēmām un ieteikumus par slimību profilaksi, var daudz ko darīt savas veselības saglabāšanai.

Lai pilnīgi apskatītu visus ķermeņa orgānus un orgānu sistēmas dažādās projekcijās un dažādos slāņos, būtu vajadzīgs ļoti ilgs laiks, tāpēc sākumā tiek veikta vispārēja skrīninga apskate, kas ļauj atklāt, kuros orgānos un orgānu sistēmās varētu būt problēmas, un tālāk jau varam mērķtiecīgi turpināt padziļinātus pētījumus konkrētā virzienā. Pacients netiek pakļauts nekādām nepatīkamām manipulācijām, viņam vienīgi, sēžot pie datora, lūdz uzlikt austiņas un fiksēt skatienu noteiktā punktā. Arī nekāda speciāla sagatavošanās procedūrai nav vajadzīga, vienīgi tajā dienā nedrīkst lietot alkoholu, dzert stipru kafiju vai tēju; labāk uz diagnostiku nenākt arī tad, ja tobrīd esat liela stresa varā. Var, protams, iebilst, ka šodien taču visi cilvēki dzīvo spriedzes apstākļos, bet mēraukla te ir subjektīva: ja stress nepārsniedz ikdienā pierasto, tad diagnostika var notikt. Pacientu arī iztaujā par zālēm, ja viņš tādas regulāri lieto, jo tās ietekmē diagnostikā redzamo ainu, piemēram, ja cilvēks regulāri dzer zāles sirds slimību ārstēšanai, tad diagnostika uzrāda šajā lomā labāku situāciju, nekā ir patiesībā. Tāpat viņu lūdz noņemt metāla rotaslietas u.c. aksesuārus, kā arī ziņot par protēzēm, ja tādas ir, kuru klātbūtne arī var sagrozīt redzamo ainu. Diagnostikas laikā pacients redz monitorā to pašu, ko ārsts, un viņi to pārrunā. Pēc iegūtajiem grafikiem un atzīmēm ārsts var spriest, kas notiek pacienta organismā, kā darbojas dažādi orgāni un to sistēmas, vai tur ir norma vai patoloģija, kādus medikamentus vai homeopātiju lietot, kādu speciālistu konsultācijas būtu vajadzīgas turpmāk. Veicot izmeklējumu, var gūt labu ieskatu par to, kādas kaites pacientam draud, kādas problēmas viņam ir bijušas agrākas vai ir pašlaik un kas jādara, lai veselību uzlabotu. Pacientam ir svarīgi uzzināt par savu organismu kaut ko būtiski jaunu, reizēm cilvēks vēlas pārliecināties, vai, piemēram, viņa galvassāpes ir simptoms, kas liecina nevis par asinsvadu problēmām, vai varbūt par zarnu problēmām. Jo mūsu medicīnas nostādne parasti ir tāda: ja galva sāp, tad cēlonis ir galvā, ja roka – tad rokā, ja mugura – tad vienmēr mugurā. Dzīvē ne vienmēr ir tā.