Vecāku–bērna trīsstūris

Dr. med., profesors Marsels BERTHOLDS,

Ārstu hipnoterapeitu, seksologu, seksopatologu biedrības Goda biedrs Latvijā

Šveices Askonas psihosomatiskās skolas docētājs

Pasaulē visi bērni attīstās veselīgi, ja viņi tiek ievēroti un mīlēti. Mīlu un sev veltītu radošu uzmanību no vecāku puses bērni gūst svarīgākajos savas psihosomatiskās attīstības dzīves periodos. Bērns mīl savus vecākus neatkarīgi no ārējiem apstākļiem.

Abi vecāki ir svarīgi – tātad gan māte, gan tēvs; katrs ar savām dzimuma lomām, gēniem, personības daļām un izturēšanās veidiem, arī ar saviem talantiem un vājībām. Tas viss reprezentējas bērnā jau tad, kad saplūst auglības šūnas, tiek ieņemts nākošais cilvēks.

Jau no radīšanas brīža bērns ietilpst tēva-mātes-bērna trīsstūrī. Tās ir attiecības, kuras ietver sevī visus šī trīsstūra enerģētiskos un kultūrgēnu posmus. Pirms 50 gadiem uzmanību galvenokārt veltīja vienīgi attiecībām bērns–māte. Protams, pirmajos dzīves mēnešos šī diāde, mātes un bērna simbioze ir noteicošā. Māte spēj savu funkciju šai simbiozē izpildīt jo labāk, jo drošāks un ciešāks ir viņas kontakts ar bērna tēvu. Taču drīz vien bērns sāk pavisam dabīgi raisīties vaļā no simbiozes es–māte un sajūt aizvien pieaugošu vajadzību pēc tēva.

Kad vecāki šķiras, sākotnējā ģimene turpina pastāvēt bērna vajadzībās un izjūtās, arī fantāzijās. Bērnam abi vecāki turpina būt vajadzīgi, bērns joprojām grib mīlēt abus vecākus. Ģimenes trīsstūrī iztrūkstot tēvam, bērns parasti paliek karājoties pie mātes - ar nevēlamām sekām tālākajā attīstībā un autonomijas iegūšanā.

Bērnam pietrūkst ne tikai attīstības pieredzes attiecībās ar tēvu, bet arī – starp māti un tēvu trīsstūra konstellācijā. Tāds bērns pieaudzis un precējies bieži atkāpjas no vecāka vai partnera lomas, nereti atstājot otram audzināšanā nu jau pats savu bērnu, pats iekļūstot infantila tēva resp. infantilas mātes lomā. Tas savukārt padziļina konfliktu starp partneriem.

Pieredze starp māti un tēvu ir bērnam vajadzīga arī, lai veidotu izteiktu pašvērtības sajūtu un stabilu kopības nostāju. Kad zūd viens no vecākiem, bērns jūtas kā salauzts. Izjūt visu tā, it kā zudums būtu vērsts personiski pret viņu. Jūtas vainīgs: "Neesmu pelnījis, lai turpmāk mana mamma un papus paliktu kopā!.." Sliktākais, kas var notikt – ilgstoša vai pastāvīga viena vecāka pazušana reizē ar promesošā nozākāšanu no palikušā vecāka puses. Bērnam tiek sniegta šāda versija: "Papus/mamma mūs ir pametis/usi, apmelojis/usi, pievīlis/usi – mums vairs ar viņu nav nekā kopēja; viņš/viņa ir riebeklis/e; nekad vairs nepieminēsim viņu!"

Rezultātā bērns iekļūst neticami sāpīgā lojalitātes un emociju konfliktā: no vienas puses, viņš mīl tagad noteicošo vecāku daļu, kura par viņu rūpējas, ar kuru dzīvo un kuram jāpiekrīt, lai nezaudētu kontaktu un neciestu no viņa(s).  No otras puses – attālinātā/aizliegtā  vecāku daļa viņam ir bezgala vajadzīga. Bērna dziļās sāpes var parādīties un izpausties visādi: uzkrītoša izturēšanās, depresijas, bailes, psihosomatiskas saslimšanas, nonākšana atkarībā no narkotikām, alkohola, tabakas, perversām seksuālām attiecībām. Bērns – kā vērtē psihoterapeiti – raud, kliedz sevī, nicina, neieredz sevi. Bērns var mēģināt vai pat izdarīt pašnāvību. Bieži palīdzība bērnam izpaliek: apkārtne neuztver signālus vai arī aplami tos tulko. Bērns izstumj sāpes, lai kaut kā izturētu situāciju. Var izpausties hiperaktivitāte: bērns bēg no stundām skolā, hroniski dirn pie TV ekrāna vai sērfo internetā, maldās datorspēļu labirintos. Viņš var kļūt rupjš pret tuviniekiem, agresīvs, bez iemesla aizdedzināt māju, pastrādāt noziegumu, mocīt dzīvniekus, sakropļot kociņus, dārza stādus.

Daļa šķirto un nepilnīgo ģimeņu bērnu integrējas sabiedrībā. Taču apmēram trešajai daļai bērnu no šādām ģimenēm jārēķinās ar nozīmīgu ierobežojumu savā tālākajā attīstībā. Pieauguša cilvēka gados šādi bērni bieži parādīsies psihoterapeitu praksēs ar fiziskas, psihiskas, somatiskas dabas problēmām. Kas būtu darāms abiem vecākiem, lai mazinātu šo iespēju?

1.       Bērna klātbūtnē jāizvairās no negatīvām suģestijām, lāstiem attiecībā uz neklātienes partneri. Jāsuģestē sev: "Man mans/a vīrs/sieva var būt vispretīgākais/ā pasaulē, taču bērnam viņš kā tēvs/māte ir neaizvietojams!"

2.       Promesošajam partnerim jābūt biežā kontaktā ar bērnu, kad tas ir mazs. Tam nav laika vai vietas robežu.

3.       Jāatceras, ka bērns jebkuru ilgāku prombūtni uztver kā mūžību un līdz ar to – kā zaudējumu.

4.       Atstumtajam partnerim jāatrod veids, kā likt bērnam just: "Viņš joprojām ir mans/a tēvs/māte. Viņš vienmēr ir klāt, kad vien man viņa ievajagas."

5.       Tiekoties ar bērnu, jāvairās kritizēt to, ko viņš uztic. Jācenšas būt viņa draugam, neuzmācīgam skolotājam, akceptēt bērna personību, atrast veidu, kā koriģēt viņa trūkumus. Var kopā ar bērnu konsultēties pie psihoterapeita, apgūt autogēno treniņu. Apmeklēt sporta, deju, citus fiziski un emocionāli rosinošus pasākumus.

6.       Ilgi atrodoties prom no bērna, tas jāatbalsta ar vēstulēm, telefoniski vai kā citādi sazinoties. Ir veselīgi rīkot regulāras tikšanās pie sevis vai savā jaunajā ģimenē, ja tāda jau ir izveidojusies.

7.       Jārosina bērns rakstīt dienasgrāmatu, zīmēt, veidot, piedalīties skautu/gaidu kustībā, pētīt vēsturi, apzināties savu dzimtas koku un šī koka unikalitāti, kopsakaru ar visiem cilvēkiem.

 Tiem vecākiem, laulātajiem pāriem un bērniem, kuri vēlas apmeklēt profesora Marsela Bertholda pašatslābes un autogēnā treniņa nodarbības vai saņemt konsultāciju: lūdzu, zvaniet pa tālruni 7405146 Rīgā.