Vai pusaudžiem raksturīga nosliece uz domām par pašnāvību?

Foto: Pixabay.com

Informāciju sagatavojusi psihiatre dr. Ilona Sprūģe, Latvijas Ārstu Psihoterapeitu asociācija

Domas par pašnāvību (jeb suicīdu) tāpat kā depresija un sevis kropļojošas darbības ir pārsteidzoši bieži sastopamas pusaudžiem. Vairums pašnāvību ir aizkavējamas. Skumji, ka cilvēks, kas ir uz riska robežas, nesaņem palīdzību ačgārnu pieņēmumu, nepieciešamās aprūpes nepieejamības, apkārtējo tuvredzības vai nezināšanas dēļ. Gandrīz katram, kas domā par dzīves bezjēdzību vai mēģina veikt pašnāvību, ir simptomi, kuriem ārstēšana var palīdzēt, jo katram no mums ir tiesības uz emocionālu labsajūtu un cieņu. 

Cilvēki, kas grib pārtraukt savu dzīvi, demonstrē vienu vai vairākas brīdinājuma zīmes caur to, ko pauž uzvedībā un saka. Jo vairāk šādu brīdinājuma zīmju, jo lielāks risks. Lūk, kam jāpievērš uzmanība!

Brīdinājuma zīmes pusaudža runā, ja runā par

• sevis nogalināšanu,
• ka dzīvei nav jēgas,
• ka ir slogs citiem,
• ka jūtas kā sprostā, ka neredz izeju,
• nepanesamām sāpēm,
• saka "neviens par mani neinteresējas" vai "jums būs labāk bez manis".

Brīdinājuma zīmes pusaudža uzvedībā:

• meklē veidu, kā nogalināt sevi, piemēram, interesējoties par veidiem internetā, 
• palielināta alkohola vai zāļu, narkotisko vielu lietošana,
• sevis skrāpēšana, ādas, vēnu griešana,
• neapdomīga rīcība, impulsivitāte, riska uzņemšanās,
•  izvairīšanās no sabiedriskām aktivitātēm,
• izolēšanās no ģimenes, tuviniekiem un draugiem,
• gulēšana par daudz vai par maz,
• izmaiņas apetītē,
• cilvēku apciemošana vai zvanīšana, īsziņu sūtīšana un ziņu ievietošana sociālajos tīklos, lai atvadītos,
• visdārgāko mantu atdošana, 
• agresija.

Brīdinājuma zīmes noskaņojumā – visiem cilvēkiem, kas apdomā pašnāvību, bieži garastāvoklis iet roku rokā ar vienu vai vairākiem šādiem stāvokļiem:  

• depresija, ilgstošs bēdīgums un skumjas 
• trauksme
• intereses par dzīvi, interešu un hobiju zudums
• izmisums
• bezvērtība, bezcerība, bezspēcība
• kauns, pazemojums 
• milzīgas dusmas, naids
• paaugstināta kairināmība, nervozitāte
• pazemojuma izjūta

Pašnāvības risks ir lielāks, ja uzvedība ir tikko parādījusies vai kļūst izteiktāka, īpaši, ja tā saistīta ar sāpīgiem notikumiem, zaudējumiem vai adaptācijas grūtībām jaunā cilvēka dzīvē. Pusaudža vecums prasa no viņa tiešu skatīšanos dzīves sejā, saskaroties gan ar iekšējiem izaicinājumiem (saprast, kas es esmu, apzināties savu seksualitāti), gan ar augstām prasībām no ārējās vides (būt sekmīgam, veiksmīgam, būt spējīgam pašam noteikt savu nākotni, atdalīties no vecākiem, būt konkurētspējīgam darba tirgū). Pusaudža ikdiena liek arī pirmo reizi apzināties, ka pašam jātiek galā ar ikdienas grūtībām, un vecāku palīdzības pieņemšana ir pretrunīgs jautājums jaunieša prātā – ir vēlme pēc neatkarības un vienlaikus vēlme pēc vecāku beznosacījuma rūpēm kā agrāk. Tas nereti rada izsīkumu un krīzi un vēl nenobriedušas psihiskās kapacitātes dēļ var izsaukt domas par dzīves bezjēdzību.

Ja kāds pusaudzis, ko jūs pazīstat, domā par pašnāvību..

• Uztveriet to nopietni.  
• Atcerieties, ka dusmīgs līdzcilvēks un draugs ir labāk nekā miris.
• Ņemiet vērā, ka cilvēks, kas ir uz robežas, bieži nemeklē vai pat atsakās no palīdzības. To psiholoģiski skaidro gan ar pasīvu agresiju ("es atteikšos no visa, kas man var palīdzēt!"), gan ar tiešu agresiju pret sevi, gan ar narcistisku konfliktu – "es neesmu pietiekami labs, lai atbilstu noteiktiem standartiem!", kurus cilvēks redz tikai kā ārējās vides radītus, bet pašos pamatos tos sev pats radījis kā nekad nesasniedzamus.  
• Jautājiet, klausieties, sakiet otram, ka, ja iespējamā problēma vai apdraudējums ir nepanesami, jūs būsiet vienmēr pieejams un blakus. Radiet drošību, ka cilvēks nav viens.
• Ja esat pusaudzis, aizvediet savu draugu pie kāda pieaugušā. Ja pieaugušais pašnāvības domas vai uzvedību neņem nopietni, noteikti meklējiet citu uzticamu pieaugušo.
• Esiet labs klausītājs, bet atcerieties, ka bieži domas par pašnāvību ir kādas nopietnas veselības problēmas iemesls (depresija, šizofrēnija, personības traucējumi, atkarības) vai vardarbības sekas. Jūs varat klausīties, bet ne ilgi.. Tas ir grūti. Ir zināms, ka agrāk vai vēlāk komunikācija ar cilvēku, kam ir pašnāvības domas, var radīt arī jums psihisku izsīkumu. Tādēļ neuzņemieties par daudz un dalieties ar citiem, lai kopā meklētu ceļus, kā saņemt profesionālu palīdzību – gan sev, gan cilvēkam ar pašnāvības domām.

Resursi internetā un kur saņemt neatliekamu palīdzību:  

• http://www.spkc.gov.lv/aktualitates/1384/10-septembris-starptautiska-pasnavibu-noversanas-diena 
• http://www.nenoversies.lv/#palidziba  
• VBTAI Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111
• Krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" krīzes tālrunis 67222922; 27722292
• Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta tālrunis 113