Cukura diabēts kļuvis par 21.gs.hroniskas slimības epidēmiju. Katru gadu to diagnosticē 7 miljoniem cilvēku. Aprēķini liecina, ka ik sekundi pasaulē tiek atklāti divi jauni saslimšanas gadījumi.

   Strauji pieaug saslimstība tajās zemeslodes daļās, kur vēl nesenā pagātnē dominējošais slimības veids – 2.tipa cukura diabēts nebija aktuāla problēma. Kā piemēru jāmin dienvidaustrumu Āzijas valstis, kur vēl pirms gadiem 50 2.tipa cukura diabēts nebija biežo slimību vidū, bet  pašlaik slimība reģistrēta jau 46,5 miljoniem cilvēku, un prognozētais slimnieku skaits 2025 gadā ir 80,3 miljoni. Eiropā

pašlaik reģistrēti 53,2 miljoni slimnieku,2025 gadā prognozēti 64,1 miljons.

            2007.g.sākumā Latvijas diabēta reģistrēto pacientu skaits bija 53997,kas bija aptuveni 2,4% no iedzīvotāju skaita. Starptautiskās diabēta federācijas publicētie aprēķini, vadoties no mūsu valsts iedzīvotāju vecuma un dzimuma struktūras, liecina, ka faktiskais cukura diabēta slimnieku skaits varētu būt 9,9% no pieaugušajiem. Lai gan šādi secinājumi liekas pārspīlēti, tomēr nav šaubu, ka ar diabētu slimo ievērojami vairāk cilvēku nekā tiek reģistrēts. Par to liecina 2003.gadā Latvijā veiktais pētījums, kad, pārbaudot 4625 cilvēkus, kuri bija no ,tā saucamās, riska grupas

 ,slimību pirmo reizi atklāja 8,2%.Balstoties uz šo pētījumu izdarītie aprēķini ļauj domāt, ka 2003.gadā faktiskajai saslimstībai vajadzēja būt 3,8%. To, ka faktiskā saslimstība ir ievērojami augstāka kā reģistrētā, apstiprina arī mūsu dažādu specialitāšu ārstu ikdienas darba pieredze, kad, pārbaudot cukura līmeni asinīs, papildus slimībai, kāpēc cilvēks griezies pie kāda speciālista ,samērā bieži atrod arī cukura diabētu.

Te jāmin, ka savlaicīgi neatklāts cukura diabēts var būt cēlonis  smagām izmaiņām organismā, kad meklējot  to cēloņus atklājas ,ka visam pamatā ir cukura diabēts.

    Šeit jāmin raksturīgākie piemēri. Ir zināms, ka neatklāts, neārstēts vai slikti ārstēts cukura diabēts var izsaukt kāju lielo un sīko asinsvadu, kā arī nervu bojājumus, kas savukārt var būt cēlonis kāju nedzīstošām brūcēm, čūlām vai pat gangrēnām. Diemžēl nereti arī pie mums pacientiem ar smagām izmaiņām kājās šo izmaiņu cēloni - cukura diabētu diagnosticē pirmo reizi tikai tad, kad pacients griežas pie ārsta pēc palīdzības sakarā ar iepriekš minētajām kāju problēmām, un jau nepieciešama kājas amputācija. Noskaidrojot, kā izmaiņas kājās izveidojušās, dažreiz izrādās, ka vai nu agrāk vispār cukura līmenis asinīs nav ticis pārbaudīts, vai arī slimnieks nav pievērsis vajadzīgo uzmanību cukura diabēta ārstēšanai vairāku gadu laikā. Tomēr par laimi šādu gadījumu kļūst aizvien mazāk.

            Lai gan palielinās to slimnieku skaits, kam cukura diabētu diagnosticē, veicot cukura līmeņa pārbaudi asinīs, ja attiecīgam cilvēkam ir paaugstināts risks saslimt ,tomēr lielai daļai slimību atrod, kad cilvēku sāk izmeklēt sakarā ar kādu citu slimību. Relatīvi bieži tas ir tiem, kas nonāk slimnīcā sakarā ar kādu sirds, asinsvadu

slimību, piem., infarktu.

Kamēr vēl nenotiek masveidā cukura līmeņa asinīs pārbaudes, bieži cukura diabētu diagnosticē vēlīni, kad jau ir gūti ārstējamas vai pat neārstējamas slimības komplikācijas.To apstiprina dažādi ticami pētījumi, kas liecina, ka, atklājot 2.tipa cukura diabētu, 20-40% gadījumos jau var atrast kādu no slimības hroniskajām komplikācijām. Tas savukārt norāda, ka šiem cilvēkiem slimība jau bijusi neatklāta vismaz 7-10 gadus.

            Tagad pievērsimies virsrakstā izteiktajam jautājumam- vai un kāpēc jāpārbauda cukura līmenis asinīs.

            Vispirms jāpaskaidro, ka cukura diabētam ir divas slimības pamatformas-1. tips, ko parasti diagnosticē savlaicīgi, jo to raksturo slāpes, pastiprināta urinēšana ar lielu izdalīto urīna daudzumu, novājēšana, nespēks, un 2.tips, ar kuru slimo visbiežāk, un kam raksturīgs pacienta sūdzību trūkums ilgu laiku ( gadi!).Tieši 2.tipa savlaicīga nediagnosticēšana ir pamatproblēma, jo, neskatoties uz izteiktu sūdzību neesamību, paaugstinātā cukura koncentrācija asinīs pakāpeniski un it kā nemanot izsauc sīko un lielo asinsvadu bojājumus daudzos orgānos, kas ir pamatā cukura diabēta hroniskajām komplikācijām. Tātad pat ja cilvēkam nav sūdzību par kādiem veselības traucējumiem, bet tas pieder pie to cilvēku grupas, kuriem saslimt ar cukura diabētu ir lielāks risks nekā pārējiem, asins cukura līmeņa pārbaudes palīdz slimību diagnosticēt samērā agrīni, kamēr vēl nav grūti ārstējamu.

            Par agrīnas slimības atklāšanas lielo nozīmi liecina kaut vai tas, ka, ja salīdzina divas viena vecuma cilvēku grupas, vienā iekļaujot cukura diabēta slimniekus, otrā cilvēkus, kuriem nav šīs slimības, tad pašlaik cukura diabēta slimniekiem, nāves risks ir divas reizes lielāks nekā cilvēkam, kuram nav šīs slimības. Šī sakarība skaidrojama ar vēlu diabēta atklāšanu. Savlaicīgi atklājot un uzsākot ārstēšanu, risks ievērojami samazinās.

   Papildus iepriekš minētajam der atzīmēt, ka izmaksas cukura diabēta ārstēšanai pēc oficiāliem avotiem vairums valstīs strauji pieaug un jau pārsniedz 15% no gada veselības budžeta. Lai gan slimības ārstēšanā lietojamie mūsdienu preparāti kļūst aizvien dārgāki, lielākie izdevumi nav saistāmi ar ikdienā lietojamajiem preparātiem un cukura līmeņa noteikšanas aparātiem vai laboratoriskajiem izmeklējumiem, bet gan ar slikti ārstētas vai vispār neārstētas slimības hroniskajām komplikācijām. Šinī sakarā valsts un sabiedrības, nemaz nerunājot par pašu slimnieku, interesēs ir atklāt slimību savlaicīgi, kamēr vēl nav izveidojušās hroniskās komplikācijas, kuru likvidēšana bieži nav iespējama, neskatoties pat uz lielu līdzekļu ieguldījumu.

Tātad, jo agrīnāk atklāta slimība, jo lielākas iespējas, ka nebūs attīstījušās komplikācijas, un būs gaidāmi labāki ārstēšanas rezultāti.

Lai atklātu slimību savlaicīgi, nav citas izejas, kā regulāra cukura līmeņa noteikšana asinīs. Kam tas ir sevišķi svarīgi? Tiem, kam saslimt ar cukura diabētu ir lielāks risks kā pārējiem, un riska pakāpe lielāka ir cilvēkiem, kuriem ir tiešie asinsradinieki, kas slimo vai slimojuši ar cukura diabētu, cilvēkiem, kas ir aptaukojušies, kam ir asinsvadu, sirds slimības. Cukura līmenis asinīs būtu jāpārbauda arī sievietēm, kuras plāno grūtniecību un atkārtoti ap 20-22 grūtniecības nedēļu, jo grūtniecības laikā var attīstīties grūtniecības cukura diabēts, kā arī var sākt izpausties iepriekš neatklāts 2.tipa cukura diabēts.

Pēdējā laikā regulāri pārbaudāmo loks ir paplašināts. Sakarā ar saslimstības straujo pieaugumu, cukura līmeņa pārbaudes regulāri ieteicamas visiem cilvēkiem vecumā pēc 45 gadiem, smēķētājiem, cilvēkiem ar izmaiņām asins tauku sastāvā, cilvēkiem, kuriem dzimšanas svars bijis zem 2 kg.

            Daudzās valstīs jūtami uzlabojas relatīvi agrīna diabēta diagnosticēšana. Tam pamatā ir iedzīvotāju informētības uzlabošanās, medicīnas profesionāļu aktivitāšu palielināšanās, kā arī tas, ka mūsdienās pārbaudīt cukura koncentrāciju asinīs nav problēmu. To var izdarīt pie vairuma ģimenes ārstiem, kā arī daļā aptieku, kur šim nolūkam izmanto cukura diabēta slimnieku paškontrolei domātos glikometrus. Jāatzīmē, ka ar šiem aparātiņiem veiktie mērījumi nav tik precīzi kā laboratorijās izdarītie, tāpēc ja cukura līmenis izrādās paaugstināts, nepieciešama precīzāka analīze, kas izdarāma jebkurā laboratorijā.

            Pēc pašreizējiem kritērijiem cukura diabēts ir, ja cukura koncentrācija asinīs ir 7 vai vairāk milimolu/l tukšā dūšā no rīta, vai 11,1 un augstāka paēdušam.

Aizdomīgs cukura līmenis neēdušam ir 6,1-7,0 mmol/l un paēdušam 7,8-11,1 mmol/l. Šajos gadījumos nepieciešamas atkārtotas pārbaudes pēc kāda laika vai jāizdara slodzes tests ar glikozi.

Nobeigumā jāsaka, ka jau pašreizējais ārstniecības līdzekļu arsenāls, ja to kompetenta lietošana uzsākta savlaicīgi, ļauj apgalvot, ka iespējams panākt, lai cukura diabēta pacienta dzīves kvalitāte nepasliktinātos un dzīvildze nesaīsinātos šīs slimības dēļ.

Prof. A. Helds