Trīce jeb tremors: Simptomi, cēloņi un ārstēšana

Trīce jeb tremors ir nekontrolējamas, no gribas neatkarīgas, ritmiskas muskuļu kustības vienā vai vairākās ķermeņa daļās. Tas ir visbiežāk sastopamais kustību traucējums un var skart plaukstas (visbiežāk), rokas, seju, balsi, rumpi un kājas. Madonas slimnīcas neiroloģe Inese Irbe norāda: lai gan trīce nav dzīvībai bīstams simptoms, tomēr lielai daļai cilvēku tās dēļ ir nopietni traucēta dzīves kvalitāte – var būt grūtības veikt ikdienišķas darbības, kā, piemēram, rakstīt, zīmēt, ēst. Turpinājumā par to, kas trīci var radīt un kā atpazīt dažādus tās veidus, kā arī, protams, par iespējām no tās atbrīvoties.

Kas ir trīce?

Trīci galvenokārt izraisa galvas smadzeņu bojājums zemgarozas kodolos (tie nodrošina kustību plastiskumu). Dažas trīces formas ir iedzimtas, un tās novēro no paaudzes uz paaudzi, bet ir arī tādas trīces, kuru iemesls nav zināms.

Bieži vien trīci izraisa neiroloģiskas slimības, vai tā parādās kā blakusparādība, lietojot atsevišķus medikamentus.

Neiroloģiskās slimības, kas var izraisīt trīci, ir: multiplā skleroze, insults (smadzeņu trieka), traumatisks galvas smadzeņu bojājums, neirodeģeneratīvas slimības, kas bojā smadzeņu zemgarozas kodolus, smadzenītes vai smadzeņu stumbru.

Ir arī neneiroloģiski iemesli, kas mēdz izraisīt trīci: medikamenti (kortikosteroīdi, daži psihiatriskie medikamenti), narkotiskās vielas (amfetamīns), alkohols, vielmaiņas slimības (vairogdziedzera pastiprināta funkcija – tireotoksikoze, aknu slimības: akūta aknu mazspēja, Vilsona slimība).

Trīcei raksturīgais

Trīce var parādīties jebkurā vecumā, bet visbiežāk tā ir novērojama pēc 40 gadu vecuma. Tā var būt gadījuma, pastāvīga vai nepastāvīga (parādās ar pārtraukumiem). Gan sievietes, gan vīrieši ar trīci slimo vienādi bieži.

Trīcei ir vairāki veidi.

Miera trīce – parādās, kad muskuļi ir atslābuši, piemēram, brīdī, kad plaukstas guļ klēpī vai ir nolaistas gar rumpi, stāvot vai ejot. To var novērot kā trīcošu/kustīgu ķermeņa daļu pat tad, kad cilvēks atpūšas. Bieži šāda trīce skar tikai plaukstu vai pirkstus.

Kustību/darbības trīce – parādās jebkādu kustību laikā skartajā ķermeņa daļā. To iedala:

• posturāla trīce – parādās, kad tiek noturēta/veikta kustība pret gravitāti, piemēram, turot rokas horizontāli izstieptas sev priekšā,
• kinētiskā trīce – parādās, veicot kādu noteiktu kustību ar trīces skarto ķermeņa daļu, piemēram, kustinot plaukstas augšā un lejā,
• mērķa trīce tiek novērota, veicot mērķtiecīgas kustības, īsi pirms mērķa sasniegšanas, piemēram, mēģinot pieskarties ar pirkstu pie deguna vai sniedzoties pēc krūzītes,
• darbībai/uzdevumam specifiska trīce – tā parādās, kad tiek veikta augsti diferencēta, uz mērķi orientēta kustību kopa, piemēram, rakstīšana (ar roku) vai runāšana,
• izometriskā trīce parādās līdz ar gribas vadītu muskuļa kontrakciju, kam neseko kustība.

Biežākie iemesli un raksturīgās izpausmes

Esenciālais tremors (labdabīgais esenciālais tremors) ir visbiežākais iemesls patoloģiskai trīcei. Lielākai daļai šī trīce ir viegla un neprogresē ilgu laiku, bet dažiem šī trīce ir lēni progresējoša, sākas vienā ķermeņa pusē, bet dažu gadu laikā skar abas ķermeņa puses. Visbiežāk trīce skar rokas (darbības trīce), bet var arī būt iesaistīta galva ("jā-jā" vai "nē-nē" kustību tipa), balss, mēle, kājas un rumpis. Šī trīce var būt iemesls viegliem gaitas traucējumiem. Tās frekvence ar gadiem var samazināties, bet amplitūda var palielināties, ietekmējot personas spēju veikt noteiktas ikdienas darbības. Saasinātas emocijas, stress, drudzis, fizisks izsīkums vai zems cukura līmenis asinīs var veicināt trīci un/vai palielināt tās smagumu. Šīs problēmas parasti sākas ap 40 gadu vecumu, lai gan simptomi var parādīties jebkurā vecumā. Bērniem, kuru vecākiem ir trīce, ir 50% iespēja pārmantot šo slimību.

Pārkinsona slimība rodas sakarā ar zemgarozas kodolu (tie nosaka kustību plastiskumu) bojājumu galvas smadzenēs. Šīs slimības izraisītā trīce klasiski izpaužas kā miera trīce rokās ar īkšķa un rādītājpirksta berzēšanu (atdarinot it kā naudas skaitīšanas žestu), kā arī miera trīce, kas skar zodu, lūpas, kājas un rumpi (kas jo īpaši pastiprinās stresa situācijās). Pārkinsona slimības izraisītā trīce galvenokārt sākas pēc 60 gadu vecuma.

Distonisks tremors parādās personām jebkurā vecumā, kuriem ir distonija (ilgstošas, nekontrolējamas muskuļu kontrakcijas, kas izraisa muskuļu raustīšanos, atkārtotas to kustības un/vai sāpīgu muskuļu tonusu vai patoloģiskas ķermeņa pozas). Distoniskais tremors var skart jebkuru muskuli ķermenī, un tas visbiežāk novērojams brīžos, kad pacients ieņem noteiktu pozu vai kustas noteiktā veidā. Distonijas tremora iezīmes var atšķirties no esenciāla tremora. Tas parādās neregulāri un bieži var tikt pārtraukts ar pilnīgu mieru. Pieskaroties skartajai ķermeņa daļai vai muskulim, var samazināt trīces smagumu. Trīce konkrētā ķermeņa lokalizācijā var būt arī kā sākotnējā izpausme konkrēta anatomiskā reģiona distonijai.

Smadzenīšu (cerebellārs) tremors ir lēna trīce ekstremitātēs, kas parādās noteiktu kustību beigās (mērķa trīce). Smadzenīšu trīces cēlonis ir smadzenīšu bojājums, ko var izraisīt insults, audzējs, multiplā skleroze vai dažas iedzimtas neirodeģeneratīvas saslimšanas. Smadzenīšu bojājumu var radīt arī hronisks alkoholisms vai dažu medikamentu pārdozēšana. Minētajos gadījumos var rasties pat ļoti rupja trīces forma, kas ir miera, darbības un posturālā tremora kombinācija – tā sauktā Holmsa jeb rubrālā (rubral) trīce – kas izraisa spārnu sišanai līdzīgu trīci.

Psihogēns (funkcionāls) tremors var parādīties kā jebkuras formas/veida trīce. Šīs trīces raksturs var variēt, bet galvenokārt tam raksturīgs pēkšņs sākums un pārtraukums, tās biežums palielinās līdz ar stresu, mainās trīces virziens un/vai skartā ķermeņa daļa, un apbrīnojami samazinās vai izzūd tremora aktivitāte, kad persona vairs nav stresa stāvoklī. Daudzām personām ar psihogēnu tremoru ir konversijas jeb disociatīvi traucējumi (psihiatriski traucējumi, kas rada fiziskus simptomus) un citas psihiatriskas slimības.

Ortostatiskam tremoram raksturīgas ritmiskas muskuļu kontrakcijas, kas parādās kājās un rumpī tūlīt pēc piecelšanās stāvus. Cilvēks parasti to izjūt vairāk kā nestabilitāti, nevis tieši trīci. Ņemot vērā, ka šai trīcei ir augsta frekvence, to bieži nevar redzēt, turklāt šai trīces formai nav citu klīnisku simptomu.

Fizioloģiska trīce parādās jebkuram normālam indivīdam. Tā ir nereti pamanāma, un to var provocēt spēcīgas emocijas, fizisks pārgurums, hipoglikēmija (pazemināts cukura līmenis asinīs), drudzis, kofeīns. Tā var parādīties ar gribu kontrolējamās muskuļu grupās, un to var noteikt, izstiepjot rokas un uzliekot virs tām papīra lapu. Pastiprināta fizioloģiskā trīce tiek novērota galvenokārt nevis neiroloģisku slimību gadījumā, bet kā reakcija uz noteiktiem medikamentiem, alkohola pārdozēšanu vai konkrētiem medicīniskiem stāvokļiem, piemēram, tireotoksikozi (pastiprināta vairogdziedzera funkcija) un hipoglikēmiju. Tā parasti ir atgriezeniska un pāriet pati no sevis, tiklīdz iemesls tiek novērsts.

Citi trīces iemesli. Alkoholisms, alkohola pārdozēšana var nonāvēt noteiktas nervu šūnas, rezultātā veidojas trīce (jo īpaši rokās). Ārsts pacientam diagnostiskos nolūkos var izmantot mazas devas alkohola, lai noteiktu konkrētus tremora veidus (jo, piemēram, esenciālā tremora izpausmes alkohols, lietots mazās devās, var samazināt).

Trīce perifēras neiropātijas gadījumā var parādīties tajā muskulī, ko bojātais nervs inervē. Perifērā neiropātija var skart visu ķermeņi vai konkrētus ķermeņa apvidus (parasti plaukstas un pēdas) un var būt progresējoša.

Kā trīci diagnosticē?

Sarunā ārsts ar pacientu noskaidro, kad trīce sākusies, kādā ķermeņa daļā tā novērojama, vai tā laikā mainās, vai tā ir vienpusēja vai abpusēja, lielas vai mazas amplitūdas, kādas situācijas trīci pastiprina vai samazina, kādi ir pacienta ieradumi, vai ģimenē kādam ir līdzīgi simptomi, ar kādām slimībām pacients ir slimojis/slimo un kādus medikamentus lieto/lietojis. Ārsts, izmeklējot pacientu, pārbauda muskuļu spēku, jušanu ķermenī, kustību ātrumu un amplitūdu, līdzsvaru un koordināciju, refleksus, gaitu. Nozīmē papildu izmeklējumus (tie atkarīgi no pacienta vecuma un no iepriekš pārciestām slimībām): laboratoriskos izmeklējumus (cukuru asinīs, vairogdziedzera hormonus, vara vielmaiņu, aknu rādītājus, urīna analīzi), elektrokardiogrammu, acu ārsta konsultāciju. Lai diferencētu trīci starp dažādām galvas smadzeņu patoloģijām, neirologs nozīmēs datortomogrāfiju vai magnētiskās rezonanses izmeklējumu galvai ar vai bez kontrastvielas un, iespējams, arī SPECT izmeklējumu. Nepieciešamības gadījumā ārsts var nozīmēt elektromiogrammu, lai diagnosticētu muskuļu vai nervu bojājumu.

Trīces ārstēšana

Trīces ārstēšana un tās iznākums ir atkarīgs no trīces veida un iemesla. Ir trīces, kuras labi padodas ārstēšanai, un ir trīces, kurām nav labu terapijas iespēju.

Psihogēno trīci var novērst, ja vien pacients tiek galā ar esošo psiholoģisko problēmu, tāpat arī fizioloģiskai trīcei (kura novērojama pie dažādiem vielmaiņas traucējumiem), novēršot šos vielmaiņas traucējumus, arī ir laba izārstēšanas prognoze, ja vien nav izveidojies neatgriezenisks nervu šūnu bojājums.

Savukārt simptomātiska medikamentoza terapija ir iespējama dažām trīces formām: Pārkinsona slimībai raksturīgai trīces mazināšanai ārsts var izrakstīt specifiskus medikamentus, kas samazina trīces intensitāti un uzlabo kustību plasticitāti. Esenciālo tremoru var samazināt ar tā sauktajiem bēta blokatoriem un antikonvulsantiem jeb pretkrampju medikamentiem.

Distonisko trīci iespējams samazināt ar pretkrampju medikamentiem vai, piemēram, botulīna toksīna injekcijām (balss un galvas trīces gadījumā).

Medikamentozai terapijai parasti nepadodas ar smadzenītēm saistīta trīce.

Dažiem pacientiem efektīva metode, kas trīci samazina, kā arī uzlabo koordināciju un muskuļu kontroli, ir fizioterapija jeb ārstnieciskā vingrošana.

Noteiktu veidu trīci var samazināt arī ķirurģiska iejaukšanās vai dziļā smadzeņu stimulācija, taču to lieto vienīgi gadījumos, kad trīce ir ļoti smaga un nav apmierinošā līmenī kontrolējama ar medikamentiem.

Raksta avots: www.arsts.lv