Tiesībsargs: Žēl, ka normas par pagarināto normālo darba laiku atzīšana par netaisnīgu prasīja piecus gadus

Rīga, 15.maijs, LETA. Žēl, ka normas par pagarināto normālo darba laiku atzīšanu par netaisnīgu prasīja piecus gadus, komentējot Satversmes tiesas (ST) spriedumu par Satversmei neatbilstošām Ārstniecības likuma pārejas noteikumu normas saistībā ar "pagarināto normālo" darba laiku, aģentūrai LETA pauda tiesībsargs Juris Jansons.

Lieta ST tikusi ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma, kurā apstrīdēta norma par nesamērīgu ierobežojumu ārstniecības personām saņemt atbilstošu atlīdzību par darbu pagarinātā normālā darba laika jeb virsstundu darba apstākļos.

Saeima bija lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, jo sākotnēji apstrīdētā norma izslēgta no Ārstniecības likuma, pakāpeniski samazinot pagarināto normālo darba laiku un nebūtiski palielinot atlīdzību par faktisko virsstundu darbu, tas ir, piemērojot 20% piemaksu 2018.gadā un 35% - 2019. gadā, pavisam atsakoties no pagarinātā normālā darba laika vien 2020.gadā.

Tiesībsargs nepiekrita šādam viedoklim, uzskatot, ka pagarinātā normālā darba laika apmaksas problēma pēc būtības nav atrisināta un joprojām pastāv Ārstniecības likuma pārejas noteikumos.

"Šāda vilcināšanās nav pieļaujama. Ja kļūda tiek atzīta, tad likumdevēja pienākums ir iespējami ātri, budžeta gada ietvaros šo netaisnību novērst, līdz ar to lieki būs jautājumi, vai pārejas periods divi ar pusi gadi, kas kopā ar "apdomāšanos" sanāk četri gadi, ir atzīstams par samērīgu. Turklāt, būtiski uzsvērt, ka taisnīguma princips prasa, lai kopējais labums jeb nodokļu maksātāju nauda tiek izlietots taisnīgi, tas nozīmē arī, ievērojot vienlīdzības principu. Līdzīgi kā ģimenē, ja maciņā nav pietiekami naudas, tad visi savelkam jostas. Ja budžeta līdzekļi nepietiek - tad visi par virsstundām saņemam mazāk, sākot jau ar valsts pārvaldi," pauda Jansons.

Satversmes tiesa atzina, ka Ārstniecības likuma pārejas noteikumu 31.punkts neatbilst Satversmei un tas zaudēs spēku no 2019.gada 1.janvāra, atgādināja tiesībsargs.

Tiesībsargs kopumā atzinīgi vērtē un ir gandarīts par spriedumu. "Nožēlu vien izraisa fakts, ka taisnīguma atjaunošana prasīja piecus gadus, jo pirmā komunikācija ar Veselības ministriju par netaisnīgo tiesību normu norisinājās jau 2014.gadā," skaidroja Jansons.

Tiesībsarga ieskatā šo netaisnību varēja novērst jau agrāk, ja vien valdība un likumdevējs būtu vēlējies veselības nozari atzīt par prioritāti, atvēlot tai pienācīgu finansējumu, kas vienlaikus nodrošinātu arī taisnīgu atlīdzību mediķiem.

Kā ziņots, Ārstniecības likuma pārejas noteikumu normas, kas nosaka ārstniecības personu samaksu par "pagarināto normālo" darba laiku, ir neatbilstoša Satversmei, spriedumā atzinusi ST.

ST norāda, ka Saeima samaksai par "pagarināto normālo" darba laiku joprojām ir noteikusi zemāku likmi nekā samaksai par virsstundu darbu Darba likuma izpratnē.

ST atzina, ka pārejas perioda noteikšanas pamatā var būt apsvērumi, kas saistīti ar nepieciešamību nodrošināt valsts budžeta stabilitāti, tomēr norādīja, ka šādi argumenti paši par sevi nav pietiekami, lai pamatotu atšķirīgas attieksmes leģitīmo mērķi pārejas periodā. Saeimai, arī pieņemot pārejas perioda regulējumu, bijis pienākums norādīt un pamatot ar to noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi, bet izskatāmajā lietā attiecībā uz "pagarinātā normālā" darba laika apmaksas likmēm pārejas periodā likumdevējs to nav pamatojis.

Līdz ar to tiesa secināja, ka atšķirīgajai attieksmei pret ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas, nosakot "pagarinātā normālā" darba laika apmaksas likmes pārejas periodā, nav leģitīma mērķa. ST secināja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91.panta pirmajā teikumā paustajam vienlīdzības principam.

Likuma norma atzīta par spēkā neesošu no 2019.gada 1.janvāra. ST spriedums nav pārsūdzams.