STOMATĪTS
mutes dobuma gļotādas (smaganu, vaigu, lūpu, mēles un aukslēju) iekaisums. Pirmcēloņi - pubertātes, grūtniecības vai klimaktērija radītās pārmaiņas organismā, kā arī kuņģa un zarnu slimības, akūtas infekciju slimības, cukura diabēts, asins slimības, vitamīnu trūkums, saaukstēšanās, ādas slimības. Tie samazina mutes dobuma gļotādas spēju pretoties nelabvēlīgajai iedarbībai, ko izraisa neārstēti zobi, asas zobu malas, zobakmens, mikroorganismi, sliktas, nolietotas vai arī no dažādiem metāliem gatavotas protēzes, pastāvīgs mutes gļotādas kairinājums ar pārāk karstiem vai piparotiem ēdieniem, tabakas dūmi. Stomatīts var arī rasties, ja organisms ir pārāk jutīgs pret antibiotikām, jodu, bromu, furacilīnu u.c. medikamentiem. Akūts katarāls gingivostomatīts ir bieža slimība, ja mute nav pietiekami kopta, ja cilvēkam ir saskare ar smago metālu (svina, dzīvsudraba u.c.) sāļiem. Samērā bieži tas rodas akūtu infekciju slimību gadījumā. Tam raksturīgas sāpes un dedzināšanas sajūta mutes dobuma gļotādā, smaganu asiņošana, garšas sajūtas traucējumi (nejūt garšu vai sajūt rūgtu garšu saldas vietā), pastiprināta siekalu atdalīšanās vai arī sausuma sajūta mutē (ja ir augsta t°). Lūpas var būt sausas, saplaisājušas, mēlei pelēcīgs aplikums (garšas traucējumu cēlonis), smaganas pietūkušas, sarkanas, arī pārējā mutes dobuma gļotāda apsārtusi un nedaudz pietūkuši. Slimība var ilgt līdz 2 nedēļām.
Katarāls somatīts var būt arī smagāka slimības procesa - čūlainā stomatīta sākumstadija. Ar čūlainо stomatītu biežāk slimo cilvēki, kam darbā saskare ar benzīnu un kas dažādos laika apstākļos ilgstoši uzturas ārā (šoferi, traktoristi, buldozeristi); veicinoši faktori: neārstēti zobi, zobakmens, mutes dobuma higiēnas neievērošana. Sākas ar smaganu katarālu iekaisumu: tās kļūst koši sarkanas, uzbriest, asiņo un ļoti sāp, sevišķi ēšanas laikā. Mutē jūtama metāla garša, atdalās daudz staipīgu siekalu. Smaganu mala pie zobiem noklājas ar netīri pelēcīgu aplikumu, kam nepatīkama puvuma smaka. Smagos gadījumos ar pelēcīgu aplikumu klātas čūlas var rasties arī citās mutes dobuma gļotādas vietās. Temperatūra bieži paaugstināta (37,1-37,5°, novājinātiem cilvēkiem dažreiz 39-40°), un tad stomatīts var kļūt par smagu vispārēju slimību.
Medikamentozā stomatīta gadījumā mutes dobuma gļotādā stipra dedzināšanas sajūta, gļotāda pietūkuši, koši sarkana. Vēlāk uz gļotādas parādās pūslīši, čūliņas, dzeltenīgas plēves. Var būt paaugstināta t°. Šādā gadījumā jāpārtrauc attiecīgā medikamenta lietošana. Dažu ādas slimību gadījumā stomatīts rodas vienlaikus ar izsitumiem uz ādas, un tam ir konkrētajai ādas slimībai raksturīgās pārmaiņas gļotādā. Stomatīts attīstās arī līdztekus mutes un nagu sērgai. Ja ārstē slimību, parasti izzūd arī stomatīts. Ar patogēno sēņu ierosinātajām mutes dobuma slimībām (skatīt pienēde; kandidamikoze) visbiežāk saslimst zīdaiņi. Aftozais stomatīts var būt hronisks recidivējošs vai akūts. Hroniskajam recidivējošajam aftozajam stomatītam raksturīgas atsevišķas (1-3) virspusējas, ar pelēcīgu plēvīti klātas, ļoti sāpīgas čūlas (aftas), apkārtējai gļotādai paliekot veselai; ap čūlām sarkana apmale. Nedēļas laikā tās sadzīst, bet pēc dažāda ilguma starplaikiem (dienas, vairāki mēn.) parādās atkal. Slimība var ilgt gadiem.
Akūts aftozais (herpētiskais) stomatīts ir viena no biežāk sastopamām mazu bērnu (līdz 4 g.) mutes gļotādas slimībām. Ierosinātājs ir herpesvīruss. Augsta t° (39°), pastiprināta siekalu atdalīšanās, sāpes un dedzināšanas sajūta mutes dobuma gļotādā. Smaganas sarkanas, pietūkušas, arī mutes gļotāda apsārtusi un tūskaina, mēlei pelēcīgs aplikums. Uz iekaisušās gļotādas atsevišķas vai grupās izvietotas, dzeltenīgu plēvīti pārklātas mazas čūliņas ar koši sarkanu apmali. Čūliņu parasti ļoti daudz, tās stipri sāpīgas; sadzīst apmēram nedēļas laikā. Slimība ilgst 10-12 dienu.
Herpētiskais stomatīts var rasties arī akūtu infekciju slimību gadījumā gan bērniem, gan pieaugušajiem. Visvairāk čūliņu šai gadījumā ir uz lūpām un aukslējām. Hronisks stomatīts ir leikoplakija. Slimības sākumstadijā mutes kaktiņu apvidū uz gļotādas ir bālgans plankums, kas ar laiku kļūst intensīvāks. Leikoplakija progresē lēni un var ļaundabīgi pārveidoties, tāpēc tiek uzskatīta par vēždraudes slimību.
Stomatītu ārstē individuāli pēc ārsta norādījumiem. Ārstēšanas pamatā - organisma reaktivitātes palielināšana ar pastiprinātām vitamīnu devām un pilnvērtīgu uzturu. Ārstējot medikamentozo, kā arī recidivējošo stomatītu, organisma reakcijas pārskaņošanai lieto kalcija preparātus, dimedrolu, suprastīnu u.c, bet smagām stomatīta formām dažreiz arī antibiotikas. Mutes dobumu skalo ar dezinficējošu šķīdumu (dzeramās sodas, hloramīna, kālija permanganāta šķīdums u.c), bet bojātās vietas gļotādā ieziež ar metilēnzilo, borakglicerīnu, jodglicerīnu, propolisa eļļas emulsiju u.c. Ārstējot aftas, ik nedēļas maina ieziešanai lietojamos medikamentus. Pilnīgi izārstēt šo stomatītu var tikai tad, ja novērsts stomatīta cēlonis. Leikoplakijas gadījumā svarīgākais ir nesmēķēt, nelietot piparotus un pārāk karstus ēdienus, rūpīgi ārstēt un kopt zobus, lietot vitamīnus. Stomatīta norises ilgums bieži ir atkarīgs no ārsta norādījumu izpildes. Profilakse. Mutes dobuma kopšana, bojāto zobu ārstēšana. Vīrusu ierosināta stomatīta gadījumā slimnieks jāizolē, viņa trauki rūpīgi jāmazgā un jānovieto atsevišķi, lai neinficētu pārējos ģimenes vai kolektīva locekļus.
