Staigāšana miegā jeb somnambulisms: Cēloņi un risinājumi

Raksta autore: Marta Celmiņa, Latvijas Miega medicīnas biedrības valdes locekle, miega speciāliste, pediatre

Staigāšanu miegā jeb somnambulismu (no latīņu valodas somnus – miegs, ambulare - staigāt) tautā dēvē par mēnessērdzību. Lai gan tās nosaukums saistīts ar miegu un staigāšanu, tas nebūt nenozīmē, ka šie nakts notikumi aprobežojas vien ar mierīgu pastaigāšanos. Cilvēks var veikt arī sarežģītākas darbības, piemēram, skriet, pārkārtot mēbeles, pat vadīt auto (ar tā novietošanu „kabatiņā”) vai gatavot ēst. Lielākoties pēc 10 līdz 15 minūtēm staigātājs atgriežas savā gultā, lai gan dažkārt epizodes var ilgt pat pusstundu. Zināmi arī gadījumi, kad no rīta cilvēks pamostas citā vietā (piemēram, dārzā vai virtuvē). Tie, kas staigā miegā, neapzinās un neatceras savu rīcību: smadzenes guļ, bet ķermenis ir nomodā. Tas ir tieši pretēji miega paralīzei, kad smadzenes ir pamodušās, bet ķermenis vēl nē.

Somnambulisms ir dziļā miega parasomnija. Parasomnija (no latīņu valodas para – ap, somnus - miegs) ir dažādi nevēlami notikumi un izjūtas, kas notiek miegā, pamostoties vai aizmiegot.

Miegs nav viendabīgs process. Naktī vairākkārt mainās gan dažādas miega fāzes, gan cikli (skat. attēlu). Katrai no tām ir sava funkcija. Izšķir REM miegu (no angļu valodas rapid eye movement – ātro acu kustību miegu) un NREM (non REM jeb –  ne ātro acu kustību miegu). REM savu nosaukumu ieguvis tādēļ, ka tā laikā var redzēt kā aiz plakstiņiem kustas acis.

Foto: Miega uzbūve

NREM miegam ir trīs apakšstadijas. NREM1 – ļoti sekla stadija – gluži kā pāreja starp nomodu un miegu. No tās  ļoti viegli pamosties, bet dažkārt cilvēks pat nemaz nezina, ka bijis aizmidzis. Īpaši bīstami tas ir  gadījumos, kad vajadzētu būt uzmanīgam, piemēram, vadot auto. Jau pēc dažām minūtēm sākas NREM2 fāze – tā ir dziļāka, un šajā brīdī jau sāk zust spēja uztvert ārējos stimulus. NREM3 ir tā sauktais „dziļais miegs”. No tā  ļoti grūti pamosties, jo smadzeņu darbība ir pilnīgi citāda nekā nomodā. Ja, piemēram, šajā stadijā gulēt patraucē modinātājs, tad pamostoties var būt drebuļi, kā arī kādu laiku grūti padomāt un koncentrēties. Dziļais miegs ir svarīgs augšanas un šūnu atjaunošanās procesiem. REM fāzes laikā smadzeņu darbība ir samērā līdzīga nomodam un no tā pamosties ir daudz vieglāk. Šajā stadijā redzam sapņus.

Fāzes nakts laikā nav sadalītas vienmērīgi: pirmajos ciklos vairāk ir dziļā miega, bet ar katru nākamo  tas samazinās. REM miegs – tieši pretēji – nakts sākumā tā ir mazāk, bet rīta  pusē – vairāk. Maziem bērniem NREM3 ir daudz izteiktāks, nekā pieaugušajiem, bet senioriem tā vispār var nebūt.

Ņemot vērā, ka dziļais miegs vairāk raksturīgs nakts sākumā, tad arī šīs parasomnijas visbiežāk novēro pirmo trīs stundu laikā pēc aizmigšanas. Citas bieži sastopamas dziļā miega parasomnijas ir:

• pamošanās ar apjukumu. Tās laikā cilvēks it kā pamostas, izskatās samulsis, var kaut ko nomurmināt vai paraustīt gultasveļu, pirms atkal dodas pie miera;
• runāšana miegā;
• nakts bailes. Tās bieži jauc ar murgiem, bet, atšķirībā no murgiem, nakts bailes lielākoties ir nakts sākumā un pēc tam cilvēks neko neatceras.

Dziļā miega parasomnijas, tajā skaitā somnambulisms, ir biežāk sastopamas bērniem, nekā pieaugušajiem, bet pieaugot, tās kļūst retākas vai izzūd. Somnambulismu novēro aptuveni 40% bērnu un 2 līdz 3% pieaugušo. Ne vienmēr iespējams noteikt, kādēļ rodas parasomnijas, bet svarīgi ir gan ģenētiskie faktori, gan citas slimības, gan arī ikdienas paradumi. Piemēram, ja neviens no vecākiem nav staigājis miegā, tad risks, ka bērns to darīs, ir 22%. Ja staigājis viens, tad 45%, bet, ja abi – 60%. Faktori, kas var pastiprināt vai izraisīt mēnessērdzību, var būt  jebkuri, kas bojā miega kvalitāti, piemēram:

• īslaicīgs vai ilglaicīgs miega trūkums. Tas ir tāpat kā ar badošanos – ja kādu laiku cilvēks neēd, tad, beidzot saņemot  pārtiku, ķermenis ir stresā, ka nedabūs ēst. Ja kādu laiku neguļam pietiekami labi, rodoties pirmajai izdevībai, smadzenes cenšas palielināt svarīgākās miega fāzes – dziļo un REM miegu, kas nozīmē, ka pieaug iespēja parasomnijai;
• neregulārs diennakts ritms;
• gulēšanas apstākļu maiņa (piemēram, ceļojot) vai režīms (piemēram, bērniem  pārtraucot gulēt diendusu, vai pieaugušajiem – strādājot maiņu darbu);
• dažādas slimības un drudzis;
• citi miega traucējumi, it īpaši obstruktīva miega apnoja (periodiska elpošanas apstāšanās un skābekļa pazemināšanās) vai nemierīgo kāju sindroms;
• gulēšana ar pilnu urīnpūsli;
• kofeīns;
• troksnis, skaņa;
• stress un trauksme;
• dažādi medikamenti, piemēram, miega zāles.

Ko darīt?

Visbiežāk mēnessērdzība ir labdabīgs notikums, kas vairāk raksturīgs bērniem un beidzas pats no sevis. Lielākoties pietiek ar labas miega higiēnas ievērošanu: gluži tāpat kā ir personīgā higiēna, ir arī veselīga miega paradumi, kas uzlabo gan naktsmieru, gan pašsajūtu dienas laikā. Ņemot vērā, ka neizgulēšanās var pastiprināt mēnessērdzības risku, jāgādā, lai katru nakti būtu pietiekami daudz gulēts. Kofeīns, alkohols vai nikotīns var sadrumstalot miega arhitektūru, tādēļ arī tos nevajadzētu lietot vismaz četras stundas pirms gulētiešanas. Ja iespējams, jānovērš arī citi mēnessērdzību veicinošie faktori. Epizodes laikā cilvēku nevajag modināt vai sejā iešļākt aukstu ūdeni – tas tikai varētu izraisīt  apjukumu un, iespējams, arī agresiju (atceries – cilvēks ir aizmidzis). Vispareizākais ir vienkārši pavadīt staigātāju atpakaļ uz gultu. Svarīgi arī šos notikumus nākamajā dienā lieki neiztirzāt – dažiem cilvēkiem tas varētu radīt kaunu, tādējādi vēl vairāk pastiprinot stresu.

Atceries – lielākie mēnessērdzības riski ir savainošanās. Piemēram, aizķeroties vai paklūpot uz mantām, kas atrodas uz grīdas. Ja cilvēks naktī veic sarežģītākas darbības – piemēram, kāpj ārā pa logu vai brauc ar auto, tad šīs iespējas ir jānovērš  (jānoslēdz logi, auto atslēgas jāatdod kādam mājiniekam vai arī jāieliek seifā, kuru var atvērt tikai noteiktās stundās).

Dažkārt regulāru somnambulisma epizožu laikā var līdzēt plānotā modināšana.  Parasomnijas lielākoties vērojamas aptuveni vienā un tajā pašā laikā, piemēram, divarpus stundas pēc aizmigšanas. Tas nozīmē, ka 30  līdz 40 minūtes pirms tipiskās epizodes laika cilvēku nedaudz pamodina (piemēram, viegli papurina aiz pleca un saka, lai pagriežas uz otriem sāniem). Tas it kā „izsviež” no dziļās miega fāzes, kurā lielākoties rodas staigāšana miegā. Plānoto modināšanu var turpināt divas līdz četras nedēļas, bet, ja staigāšana miegā saglabājas arī pēcāk, tad modināšanu var turpināt.

Lielākoties medikamenti mēnessērdzības gadījumā nav nepieciešami, izņemot, ja epizodes ir ļoti biežas, rada lielu risku savainoties un ir bīstamas. Tādā gadījumā noteikti vērsies pie miega speciālista!

Raksta avots: www.arsts.lv