Somatopsiholoģijas pamatelementi
Dace Rolava, M.A. NLP,Jaunās hipnozes praktiķe,
Jauno psiholoģiju centra direktore
Kas ir sajūtas, emocijas? Klasiskajā medicīnā sajūtas tiek ņemtas vērā diagnozes precizēšanai. Klīniskajā psihoterapijā tās sauc par veģetatīviem pārdzīvojumu pavadoņiem;
Psihoanalīzē tās kalpo somatisko simptomu – ķermenis ziņo par dominējošo bezapziņas ideju- tulkošanā un konstrukciju veidošanā.
Ēriksona hipnoze ķermeņa sajūtas izmanto uzticības fona radīšanai pie "ievešanas mīkstajā transā" .Senie ķīnieši to sauca par "ci", indusi "prana", Freids to definēja kā "libido", ekstrasensi to dēvē par "bioenerģiju". Šī noslēpumainā substance koncentrējas vēderā, kad cilvēks izjūt bailes, rokās rodas svina smagums, ķermeni pārplūdina niknums. Atliek tikai satraukties, kad jau šis neredzamais spēks, kuru var nosaukt par substanci "siltums - smagums", cilvēkam liek savilkties čokurā (bēdās) un atvērties (priekos). Vai gan tāpēc nerunā, ka nemiers - galvā, trauksme - sirdī, bailes - vēderā? Mēs gribam pierādīt, ka daudzu slimību iemesls jāmeklē cilvēka psiholoģiskajā stāvoklī, kuru nevar koriģēt ar medikamentiem. Jā, un kādēļ gan organismu apgrūtināt ar tabletēm, ja ir labāks paņēmiens - iemācīties pierastos tēlos formulēt savu problēmu un tādā veidā atklāt slimības cēloni, tās izraisītāju?
Sajūtu uzkrāšana apziņā tiek apzināta kā lietas ķermenī. Trauksme, kura traucē nodoties saldam miegam, okupē pieri un ir līdzīga biezai, tumšai masai. Dusmas ar spīdīgām tērauda lodītēm bombardē deniņus, radot sāpes locītavās. Apvainojums pelēkos kamolos koncentrējas piena dziedzeros. Tāda fizisko un psihisko procesu simbioze ir ļoti kaitīga. Lūk, tā arī visi pārdzīvotie pāri darījumi pārveidojas par krūts vēzi, kuņģa čūlu vai sirds slimībām.
Ķermeņa uzbūves tips nosaka, kurā vietā mēdz būt sāpju sajūtas. Kvadrātveidīgajiem, kuriem piemīt tieksme pēc pilnīgas situācijas kontroles, un kuriem patīk uzņemties tā pavairāk atbildības, pat tad, kad viņiem to nelūdz, negatīvās sajūtas koncentrējas sprandā. Garie un tievie krūtīs glabā apvainojumus, no kā daļēji arī staigā saliekušies. Resnajiem un plikpaurainajiem visgrūtāk tikt galā ar vientulību: šķiroties ar tuvu cilvēku, viņu sirds sadalās gabalos.
Protams, uzreiz jau maza sēkla nekļūst par lielu rāceni ar zaļojošām, kuplojošām lapām. Ne jau uzreiz slimības kļūst neizdziedināmas, bet tās sākas no nevērības, kļūstot par neizmērojamu ļaunumu. Arī kaislības dvēselē rodas no neliela cēloņa, taču, ja netiek iznīcinātas, rada neizmērojami lielu dvēseles apjukumu. "Maldās tas, kas domā, ka ķermenis dzīvo savu dzīvi, neatkarīgu no mūsu domām, noskaņojuma, pārdzīvojumiem. Apziņa ir miesiska, katra ķermeņa daļa - tā ir apziņas daļa."
Daudzi pret savām sajūtām izturas nevērīgi vai agresīvi: "Dod prettriecienu!" Vai gan jūs varat iedomāties vēl netālredzīgāku izturēšanos? It kā lieta būtu sajūtās kā tādās, bet ne tajā, kas tās izraisa. Degvīns, trankvilizatori un visi citi veidi, kā izbēgt no realitātes, tikai noved pie hroniskām ciešanām, to izplatīšanās arī apkārtējos. Akmeņi krūtīs kļūs arvien blīvāki, kamoliņi pierē - arvien samudžinātāki.
Darbu ar lietām ķermenī A. Jermošins nosaucis par rekreatīvo psihokatalīzi. Tā ir principiāli jauna pieeja ar emocionāliem pārdzīvojumiem saistītu problēmu risināšanai. Tā apvieno psihodinamiskās psihoterapijas diagnostisko precizitāti un psihostatiskā (autogēnais treniņš u.c. meditatīvās prakses) virziena terapeitisko efektivitāti. Rekreatīvajā psihokatalīzē sakopoti psihoterapijas skolu zinātniskie sasniegumi, un tajā pašā laikā tai ir saistība gan ar seno praktisko vipasanas meditāciju, gan dao mācību.
Mūsu fizioloģijā ir divas – smadzeņu un ķermeņa – domāšanas. Protams, ka šī metode – sabiezējumu, enerģijas izkliedēšana – pieskaitāma pie holistiskās medicīnas. Mums jāpieņem, ka ķermenis ir viens vesels!
