Raksta autores: Justīne Māliņa, ārste rezidente gastroenteroloģijā, Ilona Vilkoite, iekšķīgo slimību speciāliste, gastroenteroloģe, gastrointestinālās endoskopijas speciāliste

Pilnuma sajūta un diskomforts vēderā pēc ēšanas ir nereti sastopamas sūdzības, kas ir pazīstamas ļoti daudziem cilvēkiem. Vieni atzīst, ka šīs sūdzības rodas pēc bagātīgas ēdienreizes, tomēr daļai cilvēku šīs sajūtas liedz pabeigt pat mērena izmēra maltīti. Nenoliedzami, šādā situācijā nereti tiek meklēta ārsta palīdzība un uzdots jautājums – kādēļ tā, un kā to atrisināt? Daļa pacientu izdzirdēs, ka sūdzības skaidrojamas ar dismotilitāti kuņģa un zarnu traktā. Kā to saprast?

Pilnuma sajūta pēc ēšanas un ātra sāta sajūta pieder pie dispepsijas simptomiem, kuru cēlonis meklējams augšējā kuņģa un zarnu trakta daļā (kuņģī, divpadsmitpirkstu zarnā). Pie šīs simptomu grupas pieder arī sāpes un dedzināšanas sajūta vēdera augšējā daļā. Lai gan sūdzības var būt izteiktas un būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti, vairāk nekā pusei pacientu, kas vēršas pie ārsta, strukturālas izmaiņas kuņģa un zarnu traktā pierādīt neizdodas – izmeklējumu laikā netiek atklāta saslimšana, kas varētu izskaidrot minētās sūdzības. Šiem pacientiem tiks noteikta diagnoze – funkcionāla dispepsija, kas ir populācijā bieži sastopama slimība un var skart līdz 20% cilvēku.

Šobrīd funkcionālas dispepsijas diagnozes noteikšana tiek balstīta uz specifiski izstrādātiem un pieņemtiem kritērijiem – Romas IV kritērijiem, kuros ne tikai raksturoti simptomi, bet arī noteikts laika kritērijs, lai diagnozi varētu noteikt pēc iespējas precīzāk. Atbilstoši šiem kritērijiem pacientam simptomiem jābūt vismaz sešus mēnešus. Tā kā saslimšanas simptomi un attīstības mehānismi var būt dažādi, funkcionālas dispepsijas gadījumā izšķir divus saslimšanas subtipus – sāpju tipu un postprandial distress syndrome, ko, tieši tulkojot, varētu saukt par postprandiālo distresa sindromu un nereti dēvē par dismotilitātes tipu. "Postprandiāls" nozīmē "pēc ēšanas", līdz ar to kritērijos noteikts, ka sūdzības pacietiem parādās pēc ēšanas.

Pacientam ar postprandiālo distresa sindromu jeb dismotilitāti dominē sūdzības par pilnuma sajūtu pēc ēšanas, ātru sāta sajūtu, kas rodas parasta lieluma maltītes laikā un var pat kavēt pacientu pabeigt šo maltīti. Nereti šīs sūdzības pavada vēdera uzpūšanās (izteiktāk augšējā daļā), slikta dūša, pastiprināta atraugu veidošanās. Savukārt epigastrija sāpju subtipa gadījumā galvenā sūdzība ir sāpes vai dedzināšanas sajūta vēdera augšējā daļā. Protams, pastāv iespēja, ka pacientam abiem subtipiem raksturīgās sūdzības kombinējas.

Kādēļ rodas funkcionāla dispepsija? 

Autors: smekeshana

Ir noskaidroti vairāki funkcionālās dispepsijas riska faktori: sieviešu dzimums, smēķēšana, medikamentu (nesteroīdo pretiekaisuma/pretsāpju līdzekļu) lietošana. Funkcionālās dispepsijas cēlonis var būt Helicobacter pylori infekcija, kā arī slimība var attīstīties pēc pārslimota akūta gastroenterīta – vīrusu vai baktēriju ierosināta iekaisuma kuņģa un zarnu traktā.

Lai gan funkcionālas dispepsijas gadījumā strukturālas izmaiņas izmeklējumu gaitā netiek konstatētas, tas nebūt nenozīmē, ka pacients savas sūdzības neizjūt vai tām nav absolūti nekāda cēloņa. Ir noskaidroti vairāki iespējamie mehānismi, kuri nosaka slimības attīstību, un, visticamāk, lielākajā daļā gadījumu šie mehānismi kombinējas un nosaka daudzveidīgos slimības simptomus.

Postprandiālā distresa sindroma gadījumā cēlonis varētu būt meklējams tieši kuņģa dismotilitātē – tiek traucēta kuņģa motorā funkcija, kā rezultātā pēc ēšanas kuņģī nonākusī barība pārāk ātri vai pārāk lēni tiek virzīta uz priekšu kuņģī. Kuņģa koordinēto kustību trūkums izraisa to, ka rodas pilnuma sajūta un slikta dūša. Kā vēl viens no iespējamiem postprandiālā distresa sindroma attīstības mehānismiem tiek minēta arī kuņģa hipersensitivitāte gan uz kuņģa iestiepumu, gan dažādiem ķīmiskiem faktoriem. Tas nozīmē, ka daļai cilvēku kuņģis ir īpaši jutīgs. Funkcionālas dispepsijas attīstībā ir iesaistīti arī citi mehānismi: divpadsmitpirkstu zarnas hipersenstivitāte, individuāla imūnsistēmas atbilde, tievās zarnas mikrobioms, kā arī zarnas nervu šūnas saistībā ar galvas smadzenēm jeb smadzeņu–zarnu ass.

Diagnostika

Autors: asins_analizes

Lai noteiktu, vai pacientam ir funkcionāla dispepsija augšējā kuņģa un zarnu trakta daļā, diagnostika sākas ar rūpīgu slimības vēstures izpēti, kas ietver ne tikai sūdzības, bet arī blakus slimības un lietotos medikamentus, saslimšanas (īpašu uzmanību pievēršot onkoloģiskām slimībām) ģimenes locekļiem, kā arī tiks vaicāts par uztura paradumiem un to saistību ar sūdzību rašanos. Līdz ar to pirms došanās pie ārsta ir jāapdomā, vai simptomi ir saistīti ar kādu produktu uzņemšanu. Rūpīga slimības vēstures ievākšana nepieciešama, lai izlemtu, kādi izmeklējumi būtu veicami, jo atkarībā no vairākiem faktoriem, kurus izvērtēs ārsts, pacienti var tikt izmeklēti atšķirīgi. Bieži tiek rekomendēts papildus veikt asins analīzes, lai izvērtētu dažādus sūdzību iemeslus – var tikt rekomendēta pilna asins aina, aknu funkciju testi. Atbilstoši klīniskajai ainai var tikt veikti arī seroloģiskie testi celiakijas noteikšanai. Tā kā Helicobacter pylori infekcija ir viens no funkcionālās dispepsijas riska faktoriem, tiks rekomendēts noteikt šo baktēriju, tāpēc var tikt izmantots gan H. pylori elptests, gan baktērijas noteikšana fēcēs. Jāņem vērā, ka pirms abiem izmeklējumiem ir jāievēro vairāki nosacījumi, piemēram, jāatturas no kuņģa skābi mazinošu līdzekļu lietošanas (režīmu, kas jāievēro pirms testa veikšanas, noteikti vajadzētu pārrunāt ar ārstu).

Dispeptisku sūdzību gadījumā bieži tiek izmantota izmeklēšanas metode – augšējā endoskopija, kuras laikā tiek izvērtēts barības vads, kuņģis un divpadsmitpirkstu zarna, noskaidrots, vai ir konstatējamas kādas izmaiņas augšējā kuņģa un zarnu traktā, kas izraisa slimības simptomus pacientam. Pēc pacienta slimības vēstures noskaidrošanas var tikt rekomendēti vairāki izmeklējumi, piemēram, vēdera dobuma ultrasonogrāfija, kas palīdz konstatēt, vai sūdzības nav radušās citu slimību dēļ.

Ārstēšana

Autors: uztura_paradumi

Līdztekus izmeklējumu veikšanai uzsākama ārstēšana, kas galvenokārt balstīta uz simptomu atvieglošanu. Ar pacientu tiek pārrunāts dzīvesveids, uztura paradumi, kas var ietekmēt simptomu pastiprināšanos: smēķēšana, alkohola lietošana, nesabalansēts uzturs un dažādas pārmērības uzturā un režīmā. Tiek rekomendēts ēst biežāk un nelielām porcijām, izvairīties no treknu produktu lietošanas uzturā.

Ja tiek apstiprināta helikobaktērijas infekcija, var tikt rekomendēta šīs bakteriālās infekcijas ārstēšanas terapija, kura ietver antibakteriālu un skābi mazinošu līdzekļu kursu 14 dienas. Ja terapija uzsākta, ļoti svarīgi ir to patvaļīgi nepārtraukt, kā arī pēc tās beigām pārliecināties, vai bakteriālā infekcija tiešām veiksmīgi ir novērsta. Terapijas taktika tiks noteikta, ņemot vērā pacienta simptomus. Ja ir sūdzības par sliktu dūšu, pilnuma sajūtu, var tikt rekomendēts prokinētiķu kurss – medikamenti, kas ietekmē kuņģa un zarnu trakta motoriku. Nereti tiek izmantoti kuņģa skābi mazinoši līdzekļi – protonu sūkņa inhibitori, piemēram, pantroprazols, omeprezols, esomeprazols. Ja terapijas efekts nav pietiekams, var tikt ieteikts līdztekus lietot tricikliskos antidepresantus.

Visbiežāk funkcionālas dispepsijas gaita ir hroniska, daudziem pacientiem bezsimptomu periodi mijas ar laiku, kad sūdzības būtiski ietekmē dzīves kvalitāti. Tādēļ būtiski ir atpazīt šos simptomus, lai jau laikus ieviestu korekcijas ikdienas režīmā un uzsāktu nepieciešamo ārstēšanu.

Raksta avots: arsts.lv