Slimnīcu biedrība: Slimnīcās ir katastrofāls speciālistu trūkums

Foto: Phalinn Ooi/Flickr

Latvijas slimnīcās, it īpaši reģionos speciālistu trūkums ir sasniedzis kritisko robežu. Ja Veselības ministrija nekavējoties nesāks rīkoties, reģionu iedzīvotāji paliks bez veselības aprūpes, pirmkārt jau bez neatliekamās medicīniskās palīdzības, portālu MEDICINE.LV informēja Latvijas Slimnīcu biedrība.

Speciālistu trūkums ir visās nozarēs – sākot ar visvairāk nepieciešamajiem ķirurgiem, anesteziologiem, internistiem, beidzot ar narkologiem, psihiatriem un citiem speciālistiem. Reģionos akūti trūkst visu veidu speciālisti un daudzu speciālistu pakalpojumi pieejami tikai par maksu. Taču vissarežģītāk ir nodrošināt speciālistu dežūras neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai. Ārsti izvēlas strādāt Rīgā un savās privātpraksēs, jaunie aizbrauc no valsts. Piemēram, lielajā Daugavpilī slimnīca nespēj nodrošināt ķirurgu dežūras. Zemā atalgojuma dēļ ārstus nesaista darbs valsts un pašvaldību slimnīcās. Savukārt esošie ārsti strādā vairākas slodzes, uz spēku izsīkšanas robežas un cietējs ir arī pacients.

Daudzās reģionu slimnīcās ir tikai viens endoskopists, kas nozīmē, ka faktiski nav iespējams 24 stundas diennaktī nodrošināt šos izmeklējumus akūtiem pacientiem, nemaz nerunājot par ausu, kakla un deguna speciālistu trūkumu. Situāciju spilgti raksturo Daugavpils piemērs. Tur vienīgajam praktizējošajam ausu, kakla un deguna speciālistam ir jau vairāk nekā 80 gadi. Pacienti ar akūtām sejas un žokļa traumām jau šobrīd tiek transportēti uz Rīgu, jo reģionā nepieciešamais profila speciālists nav. Kā pacients tiek atpakaļ no Rīgas – tā ir tikai viņa paša problēma. Tāpat diennakts dežūrām ir problemātiski nodrošināt radiologu.

Latvijas reģionālās slimnīcas, tai skaitā Jēkabpilī, Liepājā, Ventspilī un citās pilsētās, aizvien vairāk saskaras ar problēmu piesaistīt speciālistus dežūrām neatliekamās palīdzības sniegšanai.

Piemēram, Kurzemē šobrīd nav ausu, kakla un deguna ārsta diennakts palīdzība. Neatliekamās medicīniskās palīdzības darbs prasa lielu atbildību, bet atalgojums ir neadekvāti zems. Tas nav pieņemami, ka dežūrārsts, kas veic tik ļoti atbildīgu darbu, saņem divas reizes mazāk nekā ģimenes ārsts un trīs līdz četras reizes mazāk nekā speciālists, kurš strādā ambulatori.

Neskatoties uz to, ka slimnīcas pašas, un ar pašvaldību palīdzību dara visu iespējamo un pat vairāk, lai piesaistītu jaunos speciālistus (nodrošina ar dzīvokļiem, piemaksām un citādi motivē piekrist darbam reģiona slimnīcā) rezultāts izpaliek.

Jaunie ārsti un rezidenti izvēlas Rīgu vai arī dodas prom no valsts, jo bagāto ES valstu slimnīcās tos gaida nesalīdzināmi lielāks atalgojums.

Latvijas slimnīcu vadītāji neslēpj, ka liela daļa no ārstiem ir jau pirmspensijas un pensijas vecumā. Ārstu saime Latvijas reģionu slimnīcās strauji noveco, bet jauna paaudze vietā nenāk. Slimnīcās ārpus Rīgas, vairāk nekā puse ārstu ir pirmspensijas un pensijas vecumā. Bet, piemēram, Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā šobrīd pat vairāk nekā 60% no mediķiem ir pirmspensijas un pensijas vecumā. Daugavpilī situācija ir vēl dramatiskāka.

Pēdējo trīs gadu laikā Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībai ir pievienojies tikai viens jauns speciālists pēc rezidentūras – infektologs. Apvienībai šobrīd nepieciešami gandrīz visu specialitāšu ārsti – ķirurgi, anesteziologi, internisti, traumatologi, psihiatrs un citi. Līdzīgi ir arī citās slimnīcās.

Latvijas slimnīcu biedrība ir paudusi satraukumu par šo situāciju Veselības ministrijai, kā arī piedāvājusi iespējamos risinājuma variantus. Slimnīcas sniedz augstākā līmeņa palīdzību un no valsts puses ir jābūt obligātam speciālistu nodrošinājumam. Šis process ir jānodrošina valstij, kas zina, kādi speciālisti trūkst un kur tie ir vajadzīgi. Ir redzams, ka katru gadu studijas un rezidentūru pabeidz pietiekami daudz jauno speciālistu, taču līdz slimnīcām viņi nenonāk.

Ir jābūt mehānismiem, kā panākt, lai par valsts finansējumu studējošie speciālisti strādātu valstij nepieciešamajās jomās.

Veselības ministrija ik gadu slimnīcām pieprasa informāciju, cik rezidentūru vietu tām ir vajadzīgas. Katru gadu Latvijas slimnīcas sūta šos pieprasījumus, uzrādot nepieciešamību pēc aptuveni 200 rezidentu vietām, taču slimnīcās nonāk aptuveni trešā daļa. Turklāt pārsvarā viņi nonāk Rīgas slimnīcās un reģioniem tiek tikai retais. Piemēram, Kuldīgas slimnīca jau vairāk nekā desmit gadus nav dabūjusi nevienu no pieprasījumā uzrādītajiem nepieciešamajiem speciālistiem. No ministrijas puses nekas vairāk par runāšanu nenotiek. Šobrīd neatliekamā medicīniskā palīdzība tiek sniegta septiņās reģionālajās slimnīcās ārpus Rīgas un trijās Rīgā, kā arī 11 lokālajās slimnīcās visā valstī. Ja neatliekamie pacienti no reģioniem būs jāsūta uz Rīgu, tas izmaksās dārgāk ne vien valsts budžetam, bet arī katram reģiona iedzīvotājam. Pastāv liels risks, ka iedzīvotāji no palīdzības atteiksies, jo nevarēs to atļauties.

Reģiona iedzīvotāji veselības aprūpes un neatliekamās palīdzības jomā jau šobrīd tiek diskriminēti.

Jauno speciālistu piesaistīšana ir uz slimnīcu un pašvaldību pleciem. Tās cenšas mediķus piesaistīt, bet ar piedāvātajiem bonusiem nav gana, mediķus visvairāk interesē konkurētspējīgs atalgojums. Valsts nodrošinātais ir pārāk zems. Pirms ekonomiskās krīzes bija apstiprināta programma, kas mediķiem paredzēja atalgojuma kāpumu katru gadu. Taču tas tā arī palika uz papīra un notika pretējais process – ekonomiskās krīzes laikā atalgojumu samazināja par 20%. Šogad mediķiem bija plānots palielināt atalgojumu par 10%, taču reāli tas ir paaugstinājies par 5 līdz 6%, jo budžetā šim mērķim nebija piešķirts pietiekams finansējuma. Šobrīd atalgojuma programmas vispār nav.

Ar katru gadu problēma arvien samilzt. Ja šāda tendence turpināsies, drīz var iestāties bezizeja un var nākties slēgt atsevišķas slimnīcu nodaļas un pat slimnīcas, jo nebūs, kas tajās strādā.