Foto: Alex / flickr.com
Tiem lasītājiem, kuri meklē atbildi uz mūžīgo jautājumu: "Kāpēc mēs slimojam?", noderēs pazīstamā psihologa-praktiķa Mihaila ĻEŽEPJOKOVA raksti. Vairāk nekā desmit gadu viņš nodarbojas ar iekšējo narkotiku, kas ir mūsu emocijas, pētīšanu. Uz savu atklājumu bāzes viņš ir radījis praktisko veselības atjaunošanas metodi, atbrīvojot psihi un fizisko ķermeni no šīs bīstamās atkarības.
Nedzīstošās dvēseles rētas
Viedoklis, ka dvēseles rētas dziedē laiks, patiesībā ir maldinošs. Cilvēks, sekojot šai loģikai, var aizmirst par savām bēdām, norobežoties no tām ar darbošanos un rūpēm, bet iekšienē ir kaut kāda "pierakstoša iekārta", kas glabā visus emocionālos pārdzīvojumus kā informāciju to pirmatnējā izskatā. Glabā līdz tam brīdim, kad tā būs vajadzīga, lai uzzinātu slimības cēloņus. Runājot mūsdienu valodā, katram notikumam, kas ar mums bijis (sākot no ieņemšanas brīža un līdz nāvei), atmiņa piešķir koda vārdu, tāpat kā mēs to darām ar datora failiem. Bet atmiņā šie notikumi – "faili" – izkārtojas atkarībā no pārdzīvotajām emocijām – katrai savs "plauktiņš": aizvainojumi uz plauktiņa "Aizvainojums", bailes – uz "Bailes", greizsirdības – uz "Greizsirdība", skaudības – uz "Skaudība" utt.
Tā kā cilvēkam jūtas un pārdzīvojumi ir pārvērtušies patiesā narkotikā. Mūsu veselībai, psihei ir svarīgs šis stresu graujošais iedarbības līmenis. Līmeņi var pārvērsties par "smagiem" (nāve, neuzticība, atlaišana no darba, šķiršanās, katastrofa utt.), "vidējiem" (strīds ar paziņu, maka pazaudēšana, "divnieks" matemātikā utt.) un "viegliem" (notrūka poga, sasitās krūze, nokavēja autobusu, salūza televizors utt.). Protams, dalījums ir samērā nosacīts tāpēc, ka dažiem palikt bez televizora ir nieks, citiem tas līdzinās nāvei. Lūk, šī starpība emocionālajā reakcijā uz vienām un tām pašām situācijām nosaka katra dzīves garumu. Jo biežāk mēs emocionāli pārdzīvojam, "izpūšam no mušas ziloni", jo smagāk saslimstam.
Mums bieži dod padomu: "Nenervozējiet par sīkumiem!" Bet tas maz palīdz tāpēc, ka cilvēki principā nezina, kā to sasniegt. Un, pat ja arī dzird, ka emocionālās histērijas saīsina dzīvi, tad gandrīz tūlīt par to aizmirst, līdzīgi kā "piliens nikotīna nogalina zirgu". Cilvēki nevar atmest ieradumu pārdzīvot, baidīties, apvainoties, skaust un mocīties ar greizsirdību pēc pavēles. Narkotiskā atkarība no baiļu emocijas arī ir tā sākotnējā saslimšana, kas rezultātā noved pie visām pārējām problēmām.
Slimību slepenais avots
Pie domas par emocionālo narkotiku mani noveda atbildes meklējumi uz jautājumiem, kāpēc mēs principā varam saslimt un kas ir jādara, lai slimības neatgrieztos. Vispirms apgaismība atklājās intuīcijas līmenī. 1989. gadā, bezmedikamentu paņēmienu ārstēšanas laboratorijas "Cilvēka ekoloģija" dibināšanas periodā, pie manis pēc palīdzības vērsās vīrietis ar asām sāpēm kuņģa rajonā. Kāpēc pie manis? Ārsti bija veikuši pilnu viņa kuņģa-zarnu trakta izmeklēšanu, bet neko aizdomīgu neatklāja. Tas cilvēku ļoti nobiedēja: bez iemesla tādas sāpēs nebūtu parādījušās.
Tajā brīdī, klausoties viņa stāstu par "neatklāto slimību", es pirmo reizi sajutu, kur meklējama informācija par šās parādības cēloņiem. Es pat teiktu, ka sajutu galveno virzienu. Ja fiziskajā organismā viss ir kārtībā, tad bailes var pildīt signāla funkciju, brīdinot cilvēku par pirmsslimības stāvokli. Bet kas rada reālo sāpju fonu? Tas pats iemesls, par kuru es runāju iepriekš, – kāds stress pagātnē, kurš ierakstīts cilvēka atmiņā. Bet tas jau ir zemapziņas smalkās pasaules apgabals, un, lai iekļūtu tās noslēpumos, vajadzīga sestā prāta palīdzība jeb intuīcija.
Dvēsele, kurā ir nedzīstoša rēta, mēģina aizklauvēties līdz cilvēka apziņai, vēloties to atbrīvot no šā smaguma. Bet, ja viņš nereaģē uz tās maigajiem signāliem, tad palīgā tiek ņemta smagā artilērija – fiziskie audi sāk drupt zem sastāvējušo stresu smaguma, piespiežot cilvēku nodarboties ar sevi ķermeņa slimības dēļ. Diemžēl cilvēki ārstē ķermeni, nezinot par to, ka radušās problēmas cēloņi atrodas citur – garīgi emocionālajā apgabalā.
Intuīcijas brīdinājumi
Lai atrastu slimības cēloņus, pirmais, kur intuīcija nosūtīja manu "iekšējo skatu", bija informācija par stresiem, kas saistīti ar bailēm no nāves. Un cilvēciski tas ir saprotams. Mani interesēja nevis abstraktas bailes no nāves, ne vispārīgi pārdzīvojumi par šo tēmu, bet konkrēti fakti, kurus jau pārdzīvojis šis cilvēks, kurš vērsies pie manis pēc palīdzības. Tieši šeit intuīcija man pateica priekšā, kā var "ieraudzīt" iemeslu vēl neesošai slimībai un kā nepieļaut tās parādīšanos nākotnē. Informācija par vīrieša problēmām atklājās tēlos, pateicoties kuriem tapa skaidrs, ka sāpes kuņģa rajonā viņam bija izsaucis vecs stress, kas saistīts ar tuva radinieka nāvi.
Es "ieraudzīju" (neaizmirstiet, ka runa ir par intuitīvu informāciju), it kā vīrieša kājas ir "sapītas ar smagām resnām virvēm", pēc tam "izgaismojās" traģiskā notikuma gads. Pēc dažiem jautājumiem, kurus es viņam uzdevu, viņš atcerējās, ka šajā laika periodā viņu ģimenē nomira vectēvs (no kuņģa vēža). Pašu traģisko notikumu ainu no tālās bērnības viņa atmiņa būvēja haotiski, bet vectēvu viņš atcerējās skaidri, jo paša mirstošā skats viņu toreiz ļoti nobiedēja.
Sākot no šī brīža, bailes no nāves kļuva par manas profesionālās intereses galveno tēmu. Jau vēlāk atklājās, ka tās kā pašsaglabāšanās instinkta dabiskā funkcija laika gaitā pakāpeniski stipri novājinās. Pastāvīgi uzkrājušos negatīvo emociju vainas dēļ dzīvības saglabāšana faktiski tiek nomākta ar citu organisma prasību – saņemt lielāku iekšējo narkotiku devu, grūžot cilvēku pa stresa ceļu. Tuva cilvēka nāve jau ir pienācīga baiļu deva, bet mēs atļaujam sev paildzināt šo pārdzīvojumu "kaifu", izjūtot smagu vainas sajūtu.
Saistīti vienā ķēdē
No ortodoksālās zinātnes viedokļa nevar izskaidrot, piemēram, pašlaik dzīvojoša cilvēka kuņģa čūlas saistību ar to, ka jau miruša tuva radinieka dvēsele nekādi nevar atrast mieru. Bet šī saikne pastāv caur emocionālo kanālu.
Pastāstīšu piemēru no prakses. Sieviete ilgu laika periodu slimoja ar kuņģa čūlu. Viņa satraucās par to, ka slimība ieguvusi hronisku formu. Pirmais, kas man atklājās viņas zemapziņas informācijā, bija smags stress tēva nāves laikā: viņa kopā ar policiju atvēra dzīvokli, kurā viņš bija nomiris. Otrais – viņai nebija laika apglabāt viņa pelnus (urna divus gadus stāvēja pie viņas uz balkona). Trešais – totāla vainas apziņa: viņa pārmeta sev, ka nav tikusies ar tēvu, ka pameta to pēc šķiršanās grūtā dzīves situācijā, ka nosodīja viņa uzvedību un attieksmi pret tuviniekiem, ka neatvadījās no viņa pirms nāves. Ja Jūs varētu redzēt "čūlas" uz dvēseles ķermeņa, kuras paliek pēc tādas sevis nosodīšanas!
Un tā – kas tad notika? Viņas vainas sajūta nonāca vienā informācijas plaknē ar tēva vainas sajūtu. Viņš pazaudēja ģimeni tāpēc, ka, esot alkohola reibumā, sistemātiski sita savu sievu un bērnus. Pēc šķiršanās, paliekot vienam un galīgi nodzeroties, šim cilvēkam nebija iespējas palūgt piedošanu pirms nāves saviem tuviniekiem. Tādā veidā viņa dvēsele pazaudēja pēdējo iespēju atbrīvoties no šīs emocionālās nastas, lai sarautu saiti ar fizisko pasauli, kurā tā vairs nevarēja uzturēties. Lai sieviete varētu izdziedināties no savas smagās slimības, vajadzēja saraut viņas emocionālo saikni ar tēva vainas sajūtu.
Atbrīvošanās no bailēm
iedomāsimies, ka tuvā nākotnē zināšanas par ekoloģiju būs tāda pati norma kā higiēnas zināšanas. Cilvēki ne tikai no rītiem tīrīs zobus un mazgāsies, bet arī pievērsīs uzmanību uz tādām pašām dvēseles prasībām. Bet pašlaik tas ir iespējams, lai cik tas nebūtu skumji, galvenokārt pateicoties slimībām jeb to priekšvēstnešiem. Labi, ka šis vīrietis pievērsa uzmanību savām asajām sāpēm un nenomierinājās, kamēr nenovērsa iemeslu – stresu – no zemapziņas noslēpumiem.
Sekosim viņa piemēram. Domās iegrimsim tajos laikos, kad pazaudējām kādu no saviem tuviniekiem. To ir bail atcerēties viena iemesla dēļ – mēs baidāmies, ka ar mums vienreiz notiks tas pats. Protams, mūsu psihei piemīt aizsardzības funkcijas, bet, kad mēs saņemam ziņu par tuvinieka nāvi, tad emocionālās reakcijas spēks būs atkarīgs jau no uzkrātajiem stresiem. Ja tādu ir daudz, tad vieni var zaudēt samaņu, citi "sastingt", nespējot paraudāt, trešie tieši otrādi – raud bez apstājas. Bet visos gadījumos tiek pieļauta viena un tā pati kļūda: lai cik smaga nebūtu sākotnējā reakcija, cilvēku turpmāk grauj nevis viņa, bet nepanesamā vainas apziņa, par kuru es runāju iepriekš.
Ir divi ceļi kā atbrīvoties no smagās nastas
Pirmais ir pieejams katram: vajag domās realizēt vainas sajūtu – jāatceras tuvinieki, kurus esam zaudējuši, un savās domās dodot tiem visu, par ko viņi sapņoja dzīvē, un pēc tam apkampt un skūpstīt tik ilgi, kamēr uz dvēseles jums paliks fiziski viegli. Truklāt vajag lūgt viņiem piedošanu, ja dzīves laikā nepaspējāt to izdarīt kādu iemeslu dēļ. Kad sieviete, kura slimoja ar kuņģa čūlu, tādā veidā spēja izmainīt informāciju par tēva nāvi, viņas turpmākais ārstniecības process pie ārstiem sasniedza mērķi – recidīvs vairs neatkārtojās. Otrs ceļš ir daudz sarežģītāks, jo paredz mainīt attieksmes loģiku pret nāves faktu principā. Pastāstīšu anekdoti: "Sieva apglabāja vīru. Vakarā atnāk pie viņas draugs un aicina mīlēties. "Tu ko – esi prātā sajucis?" sašuta atraitne. "Bet mēs tā klusiņām, neviens nedzirdēs, lai noņemtu stresu," viņš nepadodas. "Nu, labi, labi. Bet tikai lai TAS notiek lēni un ar sērām."
No tāda viedokļa, lai atbrīvotos no depresijas, kura daudzus pārņem pēc tuvinieku nāves, pēc būtības – veselīgs lēmums. Tā kā mēs atrodamies mūžam modrās likuma acs novērošanas redzeslokā un mūsu sirdsapziņa ir labākais kontrolieris, tad dzīvē mēs izvēlamies citus paņēmienus, lai aizmirstu mūs biedējošo realitāti. Un, ja, nedod Dievs, daži no mums patiešām atļaujas rīkoties kā varoņi no anekdotes, tad pēc tam viņi tā sevi nobiedē, ka labāk vispār nebūtu to darījuši. Viņu dvēselēm vienalga vieglāk netapa.
Citi, lai neizjustu savu bezspēcību dabas likumu priekšā, nolūkojoties uz svešu nāvi, mēgina sev iestāstīt: "Nedrīkst izlaisties, jāsaņem sevi rokās un jāpārstāj ciest. Dzīve turpinās!" Lieliska filozofija, tikai tā neko nemaina pēc būtības. Izbiedētam prātam, iespējams, tā ir arī izeja, bet bailes dvēselē paliek. Un tātad – durvis slimībām atvērtas.
Lūk, kāpēc es savā jaunajā grāmatā "Исцеление от страха" speciāli veselu nodaļu veltīju praktiskām rekomendācijām, kas palīdzēs daudziem no Jums patstāvīgi attīrīt savu zemapziņu no kādām stresa situācijām, lai atslābinātu slimību spiedienu.
Materiālu sagatavoja SO "Cilvēka ekoloģija"
"Cilvēka ekoloģija", starptautiskais centrsDzirnavu 135, Rīga, LV-1050
Tālrunis 26553876
E-pasts: cilveka.ekologija@inbox.lv