Skrienot iespējams gūt nopietnas traumas
Piedalīšanās garu distanču skriešanā var radīt diskomfortu un pat sāpes ķermeņa locītavās (ceļos, gūžas, potītēs, pēdās). Ja traucējošās sajūtas norimst divu nedēļu laikā pēc dalības kādā no maratona distancēm, nav pamata uztraukumam. Tomēr, ja sāpes turpinās un ir jūtamas nesportojot un aktīvi nekustoties, ir vērts meklēt traumataloga-ortopēda vai vertebrologa (mugurkaula speciālista) palīdzību.
"Pētījumi pierāda, ka pieredzējuši skrējēji retāk gūst traumas, nekā iesācēji, vai cilvēki, kuri skrien kampaņveidīgi, piemēram, lai reizi gadā piedalītos kādā no maratona distancēm," saka Artis Gulbis, mugurkaula ķirurgs/vertebrologs, ORTO klīnika.
Līdz pat 50% sāpju un diskomforta, ko piedzīvo skrējēji, skar ceļu locītavas. Aptuveni 40% sūdzību ir par sāpēm apakšstilbā, potītē un pēdā, savukārt aptuveni 10% problēmas rodas mugurkaula jostas daļā.
Iemesli, kas veicina sāpju rašanos skriešanas laikā un pēc tās ir:
- Pēkšņa skriešanas virsmas maiņa (ja gatavojoties maratona distancei, skriets pa mežu vai sporta zālē, cietais asfalts un bruģis var izrādīties traumatisks);
- Nonēsātu, nepiemērotu apavu izvēle;
- Ievērojama distances palielināšana, salīdzinot ar ierastajiem treniņiem gatavojoties maratonam. Piemēram, ja līdz šim maksimālais vienā reizē noskrieto kilometru skaits bijis 15, bet maratonā skrienat 21, pārslodze var rezultēties sāpēs un diskomfortā. Saskaņā ar pētījumiem, ieteicamais distances palielinājums nedēļā ir 10%;
- Ilgstoša skriešana ātrākā tempā, nekā ierasti trenējoties.
"Kopš sākusies skriešanas sezona, klīnikā ikdienas konsultējam vismaz piecus cilvēkus, kuru veselības sūdzības radušās trenējoties maratonam," situāciju raksturo Andrejs Peredistijs, traumatalogs-ortopēds, ORTO klīnika.
Biežākās skriešanas traumas
* Sāpes ceļa priekšpusē (patelofemorālais sindroms), kas parādās pēc skriešanas, kāpjot pa kāpnēm, ilgstoši sēžot ar saliektiem ceļiem, vai pietupstoties. Iemesls - kairinātas cīpslas un saites ceļa locītavā. Ja pēc maratona parādījušās šādas sāpes, līdzēs atpūta, kāju pacelšana un līdz traucējuma norimšanai skriešanas aizstāšana ar peldēšanu vai velo braukšanu.
* Sāpes papēdī jeb pēdas saites iekaisums (plantārais fascīts). Lai to ārstētu, uz laiku jāatsakās no skriešanas, aizstājot to ar peldēšanu, vai velobraukšanu. Jāizvēlas ērti apavi. Līdzošas būs vēsas kompreses un pretiekaisuma ziedes. Efektīva ir fizioterapija un fizikālās procedūras.
* Sāpes pēdā vai potītē (stresa reakcija) - neierasti liela slodze, neierasts skriešanas ceļa segums un novalkāti apavi var radīt plīsumus vai pat lūzumus vienā no 26 kauliem, kas veido pēdu un potīt vai pat apakšstilba kaulos. Šie lūzumi rada sāpes, kas jūtamas arī kāju nenoslogojot. Lielāku kaulu plīsumi vai lūzumi var izraisīt pēdas locītavu vai potītes tūsku. Pirmā palīdzība, ja rodas aizdomas par stresa lūzumu, ir kājas nenoslogošana, vēsas kompreses un kāju pacelšana.
* Sāpes, velkoša sajūta krustos un zemāk, kas atstaro uz vienu, vai abām kājām var būt īslaicīgas sekas dalībai kādā no maratona distancēm. Iemesls var būt izmaiņas starpskriemeļu locītavās vai arī jostas daļas diskā - izvelvējums (protrūzija) vai pat trūce.
Ja sāpes nepāriet tuvāko divu nedēļu laikā, ieteicams konsultēties ar traumatalogu-ortopēdu vai vertebrologu, veikt papildus izmeklējumus un uzsākt ārstēšanu!
