Sklerodermija ir reta hroniska saistaudu slimība, kas izpaužas galvenokārt ādā, bet var skart arī citus orgānus; tā saistīta ar ādas un saistaudu sacietēšanu un savilkšanos. Sklerodermija biežāk skar sievietes nekā vīriešus, un tā visbiežāk rodas vecumā no 30 līdz 50 gadiem. Lai gan sklerodermiju nav iespējams pilnībā izārstēt, dažādas ārstēšanas metodes var atvieglot simptomus un uzlabot dzīves kvalitāti.

Cēloņi

Ir daudz dažādu sklerodermijas veidu. Dažkārt sklerodermija ietekmē tikai ādu, tomēr lielākajā daļā gadījumu tā kaitē arī citām ķermeņa struktūrām, piemēram, asinsvadiem, iekšējiem orgāniem un gremošanas traktam.

Slimības cēloņi var būt fokāla infekcija zobos, mandelēs, deguna blakusdobumos, vidusausī un citur, tāpat arī iekšējās sekrēcijas dziedzeru un CNS, kā arī veģetatīvās nervu sistēmas darbības traucējumi. Sklerodermiju veicina pārpūlēšanās, locekļu pārsalšana, psihiskas un fiziskas traumas.

Slimības pamatā ir kolagēna pastiprināta veidošanās un tā uzkrāšanās audos paaugstinātas fibroblastu aktivitātes dēļ (kolagēns ir olbaltumvielu veids, kas veido ķermeņa saistaudus, ieskaitot ādu).

Nav precīzi zināms, kas izraisa kolagēna pārprodukciju, bet sava loma tajā, iespējams, ir imūnsistēmai. Visticamāk, sklerodermiju izraisa dažādu apstākļu kombinācija, tostarp imūnsistēmas traucējumi, ģenētika un vides faktori.

Simptomi

Sklerodermijas pazīmes un simptomi atšķiras atkarībā no tā, kuras ķermeņa daļas ir skartas. Gandrīz ikvienam, kam ir sklerodermija, simptomi izpaužas kā ādas plankumu sacietēšana un savilkšanās. Šie plankumi var būt ovāli vai taisni, vai aptvert plašas ekstremitāšu zonas. Ir tipiskās un atipiskās sklerodermijas formas.

Tipiskā sklerodermija ir norobežota un vispārēja. Norobežotai sklerodermijai raksturīgs atsevišķu nelielu ādas apvidu sacietējums. Bojātā āda ir vaska dzeltena vai balti zilgana, cieta, apņemta ar violetu iekaisuma joslu. Savukārt vispārējā sklerodermija skar plaukstas, pēdas, seju, kā arī vidukļa ādu. Āda sacietē, kļūst neelastīga, mazkustīga vai pilnīgi nekustīga, tā nekrokojas. Seja zaudē izteiksmi, pirksti – spēju kustēties; tie deformējas, bet vēlāk pirkstos var izveidoties čūlas. Slimības rezultātā var rasties ādas atrofija.

Atipiskā sklerodermija arī var būt norobežota vai vispārēja. Ādas sacietējums ir virspusējs, āda līdzīga pergamenta papīram. Dažreiz sacietējuma nav, bet redzami tikai atrofiski un pigmentēti plankumi.

Sklerodermija var izraisīt dažādus gremošanas trakta traucējumus. Ja tiek ietekmēts barības vads, var būt grēmas vai apgrūtināta rīšana. Ja tiek skartas zarnas, var parādīties krampji, vēdera uzpūšanās, caureja vai aizcietējums. Atsevišķos gadījumos var rasties problēmas ar barības vielu uzsūkšanos, ja zarnu muskuļi nepareizi pārvieto pārtiku caur zarnām.

Sklerodermija dažādās pakāpēs var ietekmēt sirds, plaušu vai nieru darbību. Ja šīs problēmas laikus neārstē, tās var kļūt dzīvībai bīstamas.

Ārstēšana

Nav medikamentu, kas varētu izārstēt vai apturēt sklerodermijai raksturīgo kolagēna uzkrāšanos audos, tomēr ir dažādas zāles, kas spēj palīdzēt kontrolēt sklerodermijas izraisītos simptomus un novērst komplikācijas.

Sklerodermiju ārstē ar antibiotikām, asinsvadu paplašinātājiem un audus mīkstinošiem līdzekļiem, tāpat arī vitamīniem. Labus panākumus dod diatermija, ultraskaņas terapija, masāža; fizioterapija vai ergoterapija var palīdzēt kontrolēt sāpes, kā arī veicināt kustību mobilitāti.