Šizofrēnija ir hroniska psihiska saslimšana, kurai raksturīgas domāšanas, uztveres, emocionālo reakciju un uzvedības izmaiņas. Tā var sākties pēkšņi vai attīstīties pakāpeniski, visbiežāk līdz 25 gadu vecumam. Parasti slimība norit ar saasinājumiem, bet var būt arī nepārtraukti. Par šizofrēnijas cēloņiem, slimības gaitu, ārstēšanās iespējām un dzīves kvalitāti konsultēja veselības centra "Vivendi" psihiatrs doktors Mārtiņš Ogsts.

Saknes agrā bērnībā

Slimības cēloņi joprojām tiek pētīti. Zināms, ka tad, ja ar šizofrēniju slimo kāds no radiniekiem, risks saslimt ir lielāks, taču to ietekmē arī citi faktori. 

"Nelabvēlīga vide agrīnā bērna attīstības periodā – līdz trīs gadu vecumam, veicina šizoīda tipa personības attīstību, kuras iekšējais kodols – ego, gadiem ritot, nenobriest, bet paliek infantilā līmenī. Ja māte slimo ar depresiju vai šizofrēniju, cieš no alkoholisma, narkomānijas, ar bērnu neveidojas emocionāls kontakts, empātija – spēja bez vārdiem sajust bērna vajadzības, tādēļ tās netiek apmierinātas. Arī tad, ja abi vecāki ir stipra rakstura cilvēki ar diametrāli pretējiem uzskatiem par bērna audzināšanu, viņš nespēj ar tiem psiholoģiski identificēties, un, lai aizbēgtu no psihi traumējošās situācijas, patveras savā iekšējā pasaulē," skaidro psihiatrs.

Parasti slimība izpaužas jau pusaudžu vecumā – ap 15 gadiem. To veicina gan hormonālās izmaiņas organismā, gan dažādas stresa situācijas, piemēram, nelaimīga mīlestība. Lai gan antisociāla uzvedība, dumpīgums šajā vecumā tiek uzskatīts par normu, tuviniekiem vajadzētu pievērst uzmanību tīnim, kurš izvairās no vienaudžiem, sēž mājās, iegrimis grāmatās par dažādām reliģijām, okultismu, mistiku, Austrumu filozofiju. Brīdinājuma signāli ir arī apetītes zudums, aizdomīgums, uzmācīgas idejas, piemēram, ka ēdiens ir saindēts, kāds viņu izseko, pārspīlētas bailes no mikrobiem, kas izpaužas kā bieža roku mazgāšana, vai gluži otrādi – izteikta personiskās higiēnas neievērošana. Tos manot, nepieciešama ambulatora psihiatra konsultācija, taču iespējams pieteikt arī speciālista mājas vizīti. Diemžēl nereti šizofrēnija tiek diagnosticēta tikai tad, kad pacients ar akūtu psihozi nonāk psihiatriskajā slimnīcā. 

Šizofrēnijai raksturīgas ne tikai personības izmaiņas, bet arī noslēgtība, neadekvātas emocionālas reakcijas. Satraucošs notikums viņiem neizraisa nekādas emocijas, turpretī  mazsvarīgs sīkums var izsaukt vētrainu reakciju. Daudziem šizofrēnijas slimniekiem lielas problēmas rada komunikācija ar ārpasauli un attiecības ar citiem cilvēkiem. Viņi izjūt nepārvaramu vēlmi bēgt atpakaļ savā realitātē. Smagākos gadījumos pievienojas psihotiskie simptomi – murgi un halucinācijas. Bieži vien pacienti dzird balsis, tajās ieklausās, dara, ko tās viņiem liek. Reizēm viņiem šķiet, ka viņus kāds vada ar hipnozes vai aparatūras palīdzību, ieliek viņiem galvā svešas domas un tamlīdzīgi. Tas viņu funkcionēšanu sabiedrībā padara gandrīz vai neiespējamu. Tieši tādēļ – lai izvairītos no slimības saasinājumiem un nepazaudētu saikni ar realitāti, šizofrēnijas pacientiem ļoti svarīga tuvinieku sapratne un atbalsts. 

Uzmanību – durvis uz reālo pasauli aizveras

Tad, kad pacientam noteikta diagnoze un ārstēšana, ļoti svarīgi panākt, lai viņš lietotu medikamentus tieši tā, kā to noteicis ārsts. Ārstēšanas panākumi, piemēram, lai slimības saasinājumi kļūtu retāki, vājāki, lai simptomi, piemēram, balsis jeb dzirdes halucinācijas, pazustu vai vismaz mazinātos, cieši saistīti ar slimnieka un viņa tuvinieku līdzestību, it īpaši tad, ja pacients atsakās no zālēm, lieto tās daļēji vai tikai izliekas, tādēļ atkal iegrimst savā murgu un halucināciju pasaulē. Lai no tā izvairītos, ārstēšanā var izmantot arī medikamentus, kurus injicē reizi divās trijās nedēļās. Paralēli medikamentiem var izmantot arī mākslas terapiju – gan gleznošanu, gan dejas terapiju, gan mūzikas terapiju, kas slimajiem palīdz komunicēt, izpaust emocijas.

Kā atpazīt slimības saasinājuma tuvošanos? "Parasti nedēļu vai vairākas nedēļas pirms tam parādās nemiers, garastāvokļa maiņas, impulsivitāte, agresivitāte, miega traucējumi, juceklīga runa, haotiska, nesakarīga domāšana. Tādā gadījumā jādodas pie psihiatra, lai koriģētu medikamentozo terapiju vai saņemtu nosūtījumu uz slimnīcu," uzsver psihiatrs. 

Ārsts norāda, ka tuviniekiem nevajag iesaistīties diskusijās, strīdos, par katru cenu mēģināt pārliecināt, ka tas, ko šizofrēnijas slimnieks redz, dzird vai domā, nav patiesība, jo viņam pašam tā ir realitāte un viņš tajā dzīvo. Ļoti svarīgi, lai viņš ikdienā nebūtu pamests novārtā –būtu nodarbināts, neatrastos izolācijā, nenoslēgtos sevī, jo tas veicina ātrāku slimības attīstību. Psihiatrs uzsver, ka šizofrēnijas pacientiem trūkst iniciatīvas, grūti pašiem kaut ko uzsākt, tādēļ tuviniekiem vajag viņus pamudināt, iesaistīt, piemēram, mājas darbu veikšanā – malkas kraušanā, zālāja pļaušanā, telpu uzkopšanā.

Šizofrēnija ir hroniska, progresējoša saslimšana, kuru pilnībā diemžēl nevar izārstēt. Turklāt, jo agrīnāk sākas slimība, jo ļaundabīgāka tās gaita un sliktāka prognoze. Taču psihosociālās ārstēšanas metodes spēj palīdzēt šizofrēnijas pacientiem saglabāt un stiprināt "veselās pazīmes", mazināt sociālo norobežošanos, paaugstināt pašvērtējumu, uzlabot komunikācijas un citas ikdienas prasmes, tādējādi ļaujot iekļauties sabiedrībā un nereti arī strādāt algotu darbu.